Aklais slepkava

Pilsētas īsto nosaukumu iekarotāji ir izdzēsuši no ļaužu atmiņas, un tāpēc — kā pauž stāstnieki — šī vieta tagad ir pazīstama tikai ar savas iznīcināšanas vārdu. Tādējādi akmeņu kaudze iezīmē gan tīšu piemiņu, gan tīšu aizmiršanu. Turieniešiem patīk paradoksi. Katra no piecām ciltīm apgalvo, ka tieši tā esot uzbrukusi pil­sētai un svinējusi uzvaru. Katra ar baudu atceras asinspirti. Katra tic, ka tās dievs lēmis šo slaktiņu kā taisnīgu atriebību, jo pilsētā piekopta bezdievība. Ļaunums jāšķīstī ar asinīm, viņi saka. Tai dienā asinis plūdušas kā ūdens, tātad pēc tam pilsēta noteikti bijusi ļoti šķīsta.

Katrs lopu dzinējs vai tirgotājs, kas iet garām, piemet kaudzei vēl vienu akmeni. Tā ir veca paraža — tas tiek darīts, lai pie­minētu mirušos, savus mirušos, — taču, tā kā neviens nezina, kas īstenībā bijuši šie mirušie zem akmeņu krāvuma, tad visi atstāj savus akmeņus uz labu laimi. Bet paši to izskaidro, teikdami, ka tur viss noticis pēc viņu dieva gribas un ka, atstādami akmeni, viņi apliecinot cieņu šai gribai.

Kāda cita teiksma vēsta, ka patiesībā pilsēta nemaz neesot nopostīta. Pateicoties kādai burvestībai, ko zinājis vienīgi ķēniņš, pilsēta līdz ar visiem iedzīvotājiem nozudusi no zemes virsas un cilvēku vietā atstāti viņu pašu rēgi, tāpēc īstenībā sadedzi­nāti un nomaitāti vienīgi šie rēgi. īstā pilsēta sarukusi maza mazītiņa un novietota alā zem lielās akmeņu kaudzes. Viss, kas reiz pastāvējis, pastāvot joprojām: pilis un dārzi, pilni ar kokiem un puķēm; ļaudis, ne lielāki par skudrām, kuri turpina dzīvot tāpat kā iepriekš — nēsā savas mazās drēbītes, rīko savus mazos

banketiņus, stāsta savus mazos stāstiņus, dzied savas mazās dzies­miņas.

Ķēniņš zina, kas ir noticis, un tāpēc viņu moka murgi, toties visi pārējie to nezina. Viņi nezina, ka ir kļuvuši tik mazi. Viņi nezina, ka viņiem bijis jāmirst. Viņi pat nezina, ka tikuši izglābti. Akmens griestus viņi uzskata par debesim: pa sīku spraudziņu starp akmeņiem iespīd gaisma, un viņi domā, ka tā ir saule.

Iešalcas ābeles lapas. Viņa paraugās debesīs, tad ieskatās savā pulkstenīti. Man ir auksti, viņa saka. Un es jau kavēju. Vai tu varētu aizvākt pierādījumus? Viņa salasa olu čaumalas, saņurca sviestpapīru.

Nevar būt, ka tu steidzies! Te nemaz nav auksti.

No ūdens puses velk, viņa saka. Laikam mainījies vēja virziens. Viņa paliecas uz priekšu, sakustas, lai pieceltos.

Neej vēl, viņš iebilst — pārāk steidzīgi.

Man jāiet. Mani jau meklēs. Ja novēlošos, viņi gribēs zināt, kur es biju.

Viņa nogludina svārkus, sakrustotām rokām aptver savu vidukli, pagriežas uz promiešanu, mazie, zaļie ābolīši vēro viņu kā acis.

The Globe and Mail, 1947. gada 4. jūnija

GRIFENS ATRASTS BURULAIVĀ

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE GLOBE AND MAIL

Pēc vairāku dienu prombūtnes, kuras iemesli netika paskaidroti, rūpnieks Ričards E. Grifens tika atrasts miris netālu no savas vasaras rezidences "Aviljona" Taikonderogā, kur viņš pavadīja brīv­dienas. Tiek ziņots, ka Ričarda E. Grifena (47) kā Progresīvās konservatīvās partijas pārstāvja kandidatūru bijis paredzēts atbalstīt vēlēšanās Toronto Sentdeividas vēlēšanu apgabalā. Misters Grifens tika atrasts uz savas burulaivas "Nāriņa", pietauvotas viņa privā­tajā piestātnē Zogsas upes krastā. Viņš acīmredzot miris no asins­izplūduma smadzenēs. Policija ziņo, ka nepastāv aizdomas par slepkavību.

Mistera Grifena spožā karjera vainagojās ar vadītāja amatu tirdzniecības impērijā, kura ietvēra daudzas nozares, ieskaitot tek­stilijas, apģērbus un vieglo rūpniecību; viņš saņēma atzinību par savu veikumu, kara laikā apgādājot sabiedroto bruņotos spēkus ar formastērpu un ieroču dalām. Viņš bieži piedalījās Pagvašas konfe­rencēs un bija viena no vadošajām personām gan Impērijas klubā, gan Granīta klubā. Viņš bija labs golfa spēlētājs un labi pazīstams Karaliskajā Kanādas jahtklubā. Premjerministrs, runādams ar mums pa telefonu no savas savrupmājas "Kingsmīra", izteicās: "Misters Grifens bija šīs valsts spējīgāko cilvēku skaitā. Viņa nāve mums ir smags trieciens."

Mistera Grifena sievasmāsa bija nelaiķe Lora Ceisa, kuras pir­mais romāns tika publicēts šai pavasari, jau pēc autores nāves. Par mistera Grifena nāvi sēro viņa māsa, ievērojamā augstāko aprindu pārstāve misis Vinifreda Praiera (dz. Grifena) un viņa sieva misis Airisa Grifena (dz. Ceisa), kā ari desmit gadu vecā meita Emē. Bēru ceremonija notiks trešdien, Sv. Apustuļa Simona baznīcā Toronto.

Aklais slepkava: Parka soliņš

Kāpēc uz Zikrona dzīvo cilvēki? Tas ir — tādi paši cilvēki kā mēs. Ja tā ir cita telpas dimensija, tad vai tur nevajadzētu dzīvot runājošām ķirzakām vai kam tamlīdzīgam?