Aklais slepkava

Par nākamo daļu. Par Zikronu, par Sekel-Nornu. Ā. Jā.

Tur ir bērni.

Mēs nepieminējām nekādus bērnus.

Tie ir vergu bērni. Tie ir nepieciešami. Bez tiem es nevaru iztikt.

Es negribu, lai tur ir bērni, viņa saka.

Tu vienmēr vari man pateikt, lai es izbeidzu. Neviens tevi nespiež. Tu vari būt brīva, kā mēdz teikt policisti, ja cilvēkam paveicies. Viņa balss skan mierīgi. Viņa neatraujas nostāk.

Viņš saka: tagad Sekel-Norna ir akmeņu kaudze, taču reiz tā bija plaukstošs tirdzniecības un naudas maiņas centrs. Tā atradās krustcelēs, kur saplūda trīs sauszemes ceļi — viens no austrumiem, viens no rietumiem, viens no dienvidiem. Plats kanāls ziemeļos savienoja pilsētu ar jūru, kur atradās labi nocietināta osta. Nav atlicis ne pēdu no šī kanāla un aizsargmūriem: pēc pilsētas no­postīšanas ienaidnieki vai svešinieki aizveda kaltos akmens bluķus prom, lai izmantotu savām lopu kūtīm, ūdens teknēm un primi­tīvajiem fortiem, vai arī viļņi un vējš apraka akmeņus plūstoša­jās smiltīs.

Kanālu un ostu uzbūvēja vergi, un tas nepārsteidz: tieši pa­teicoties vergiem, Sekel-Norna bija ieguvusi savu krāšņumu un varenību. Tomēr tā bija slavena arī ar amatniecību, jo sevišķi ar audumiem. Krāsošanas noslēpumi, ko izmantoja amatnieki, tika rū­pīgi glabāti: viņu audumi laistījās kā plūdens medus, kā violetu vīnogu sula, kā vērša asiņu kauss, izliets saulē. Viņu smalkie plīvuri bija viegli kā zirnekļa tīmekļi, bet paklāji tik mīksti un pūkaini, ka pa tiem varēja iet kā pa gaisu, pa gaisu, kurš atgādina puķes un plūstošu ūdeni.

Tas ir ļoti dzejiski, viņa saka. Es jūtos pārsteigta.

Iztēlojies to kā lielveikalu, viņš ieminas. Būtībā tās bija luksusa tirdzniecības preces. Tad tas vairs nešķiet tik dzejiski.

Paklājus auda vergi, tie allaž bija bērni, jo vienīgi bērnu pirksti bija pietiekami sīki, lai veiktu tik sarežģītu darbu. Taču nerim­tīgais, cītīgais darbs, kas no šiem bērniem tika prasīts, astoņu deviņu gadu vecumā laupīja viņiem redzi, un tieši viņu aklums bija tā mēraukla, pēc kuras paklāju tirgoņi vērtēja un cildināja savu preci. Šis paklājs ir laupījis acu gaismu desmit bērniem, viņi mēdza sacīt. Sis ir laupījis redzi piecpadsmit bērniem, šis — divdesmit. Tā kā attiecīgi pieauga cena, tad viņi mūždien pārspīlēja. Pircējam pēc paražas vajadzēja zoboties par šiem apgalvojumiem. Gan jau tikai septiņiem, tikai divpadsmit, tikai sešpadsmit, viņi teica, taustīdami paklāju. Tas jau ir rupjš kā trauklupata. Gatavais ubaga palags. To būs audis kāds gnarrs.

Bērni, kuri zaudēja redzi — gan meitenes, gan zēni —, tika pārdoti bordeļu īpašniekiem. Šāda akluma piemeklēto bērnu pa­kalpojumi ienesa lielas summas; stāstīja, ka viņu pieskāriens esot tik maigs un prasmīgs, ka zem viņu pirkstiem esot sajūtams, kā no tavas paša ādas uzzied puķes un izstrāvo ūdens.

Viņi lieliski prata arī atmūķēt slēdzenes. Tie, kuriem izdevās aizbēgt, mainīja amatu un iemanījās tumsā pārgriezt ļaudīm rīkli, tāpēc bija ļoti pieprasīti kā algoti slepkavas. Viņiem bija ļoti asa dzirde; viņi prata staigāt bez skaņas un iespraukties pat vissīkā­kajā spraugā; viņi spēja saost atšķirību starp cilvēku, kurš guļ dziļā miegā, un nemierīgu sapņu mocīto. Viņi nogalināja tik liegi kā naktstauriņš, kurš pieskaras tev pie kakla. Tika uzskatīts, ka viņi nepazīst žēlastību. No viņiem ļoti baidījās.

Stāstos, kurus bērni čukstus stāstīja cits citam — sēdēdami un auzdami savus nebeidzamos paklājus, kamēr vēl nebija zau­dējuši redzi, — runa bija par šo iespējamo nākotnes dzīvi. Viņu vidū bija izplatīts teiciens, ka brīvi ir tikai aklie.

Tas ir tik skumji, viņa čukst. Kāpēc tu stāsti man tik skumjus notikumus?

Tagad viņi ir vēl dziļāk ēnā. Viņa rokas beidzot apvijušās ap meiteni. Tikai uzmanīgi, viņš domā. Bez spējām kustībām. Viņš koncentrējas uz savu elpu.

Es stāstu tev to, ko protu stāstīt labi, viņš saka. Un arī to, kam tu ticēsi. Tu taču neticētu saldiem niekiem, vai ne?

Nē. Tiem es neticētu.

Turklāt tas nav gluži skumjš stāsts — daži no viņiem aizbēga.

Bet viņi kļuva par slepkavām.

Viņiem jau nebija izvēles, vai ne? Viņi nevarēja paši kļūt par paklāju tirgotājiem vai par bordeļu īpašniekiem. Viņiem nebija kapitāla. Tāpēc vajadzēja uzņemties netīro darbu. Viņiem nepa­veicās.

Nevajag, viņa saka. Tā nav mana vaina.

Un manējā arī ne. Teiksim, ka mūs piemeklējuši tēvu grēki.

Tā ir nevajadzīga cietsirdība, viņa dzedri saka.

Kad tad cietsirdība ir vajadzīga? viņš noprasa. Un cik liela? Palasi avīzes, pasauli neesmu izdomājis es. Starp citu, es esmu šo slepkavu pusē. Ja tev būtu jāizvēlas starp slepkavošanu un bada nāvi, ko tu izvēlētos? Nu jā, vienmēr jau paliek vēl maucība, ar ko pelnīt maizi.

Nu viņš ir gājis par tālu. Izrādījis savas dusmas. Viņa atvirzās nost. Nu, tā, viņa saka. Man ir jāiet atpakaļ. Lapas ap viņiem sakustas spējā brāzmā. Viņa paceļ delnu: uz tās nokrīt dažas lietus lāses. Pērkons tagad iedārdas tuvāk. Viņa noņem no pleciem žaketi. Viņš nav viņu noskūpstījis; to viņš nedarīs, šovakar ne. Viņa to izjūt kā sprieduma atlikšanu.