Aklais slepkava

Nostājies pie sava loga, viņš saka. Pie savas guļamistabas loga. Atstāj gaismu iedegtu. Vienkārši pastāvi tur.

Viņš ir viņu iztrūcinājis. Kāpēc? Dieva dēļ, kāpēc?

Es gribu, lai tu tā izdari. Gribu pārliecināties, ka tu esi drošībā, viņš piemetina, lai gan drošībai ar to nav nekāda sakara. Es mēģināšu, viņa saka. Tikai brītiņu. Kur tu būsi? Zem koka. Zem kastaņas. Tu mani neredzēsi, bet es būšu tur. Viņa domā: viņš zina, kur ir logs. Viņš zina, kas tas par koku. Viņš noteikti ir ložņājis apkārt. Novērojis. Viņa viegli nodreb. Līst lietus, viņa saka. Drīz' gāzīs straumēm. Tu izmirksi. Nav jau auksti, viņš atteic. Es gaidīšu.

The Globe and Mail, 1998. gada 19. februārī

Praiera, Vinifreda Grifena. Mirusi 92 gadu vecumā savā mājā Rouzdeilā, pēc ilgas slimības. Misis Praiera bija izcila fdantrope, un viņas personā Toronto pilsēta ir zaudējusi vienu no savām uz­ticamākajām un pastāvīgākajām labdarēm. Mirušā rūpnieka Ričarda Grifena māsa, izcilās rakstnieces Loras Čeisas svaine, misis Praiera darbojās Toronto Simfoniskā orķestra valdē tā tapšanas gados, bet pēdējā laikā — Ontārio Mākslas galerijas brīvprātīgajā komitejā un Kanādas Vēža ārstēšanas biedrībā. Viņa aktīvi piedalījās arī Granīta klubā, Helikoniešu klubā, Junioru līgā un Domīniju drā­mas festivāla komitejā. Par viņas nāvi sēro brāļa mazmeita Sabrina Grifena, kura patlaban atrodas ceļojumā Indijā.

Bēru ceremonija notiks otrdienas rītā Sv. Apustuļa Simona baznīcā, sekos apbedīšana Mauntplezentas kapsētā. Puķu vietā ieteicami ziedojumi Princeses Margarētas slimnīcai.

Aklais slepkava: Lupukrasas sirds

Cik laika mums ir? viņš vaicā.

Daudz, viņa atbild. Divas vai trīs stundas. Viņi visi kaut kur aizbraukuši.

Kādā nolūkā?

Nezinu. Taisīt naudu. Pirkt mantas. Darīt labus darbus. Vai ko nu viņi tur nodomājuši. Viņa atglauž aiz auss matu šķipsnu, izslienas staltāk. Viņa jūtas kā izsaukta, it kā viņai būtu pasvilpts. Lētuma izjūta. Kam pieder šī mašīna? viņa jautā.

Vienam draugam. Es esmu svarīga persona, man ir draugs ar mašīnu.

Tu velc mani uz zoba, viņa saka. Viņš neatbild. Viņa parausta cimda pirkstu. Ja nu kāds mūs ierauga?

Viņi redzēs tikai mašīnu. Un šis autiņš ir īsta klaberkaste, nabagu vāģis. Pat ja kāds skatīsies tev taisni virsū, viņš tevi ne­redzēs, jo tādu sievieti kā tu nemaz nav iespējams pieķert tādā mašīnā kā šī.

Dažreiz es tev diez kā nepatīku, viņa ieminas.

Pēdējā laikā es tikpat kā nespēju domāt ne par ko citu, viņš saka. Bet patikt — tas ir citādi. Patikšanai vajadzīgs laiks. Man nepietiek laika, lai tu man patiktu. Es nespēju uz to koncen­trēties.

Tur nē, viņa brīdina. Paskaties uz ceļa rādītāju.

Ceļa rādītāji ir domāti citiem, viņš attrauc. Šeit — ejam šeit.

Patiesībā tā ir vaga, nevis taka. Nosviesti papīra mutautiņi, košļeņu papīriņi, izlietoti prezervatīvi kā zivju pūšļi. Pudeles un oļi; sakaltuši dubļi, saplaisājuši un grambaini. Viņas kurpes, viņas kurpju papēži tādai iešanai nav piemēroti. Viņš saņem meiteni aiz elkoņa un pietur. Viņa sakustas, lai pavirzītos nostāk.

Tur taču ir tikpat kā klajums. Kāds ieraudzīs.

Kas ieraudzīs? Mēs esam zem tilta.

Policists. Nevajag. Vēl ne.

Policisti neložņā apkārt gaišā dienas laikā, viņš saka. Tikai pa nakti, ar lukturiem, tad viņi meklē bezdievīgus pervertus.

Drīzāk klaidoņus, viņa piebilst. Maniakus.

Šeit, viņš saka. Te apakšā. Ēnā.

Vai tur nav indīgo efeju?

Itin nemaz. Goda vārds. Un arī neviena klaidoņa vai maniaka, ja neņem vērā mani.

Kā tu zini? Par indīgajām efejām. Vai tu tur jau esi bijis?

Neraizējies tik daudz, viņš saka. Gulsties.

Nevajag. Tu saplēsīsi. Pagaidi mirklīti.

Viņa dzird pati savu balsi. Tā nav viņas balss, tā ir pārāk aiz­elsusies.

Uz cementa ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds, tai vidū četri iniciāļi. Tos savieno M: M nozīmē Mīl. Tikai tie, uz kuriem tas attiecas, zinātu, kam pieder šie iniciāļi — ka viņi ir bijuši šeit, ka iz­darījuši to. Sludinājuši mīlu, neizpaužot detaļas.

Sirds ārpusē ir četri citi burti, gluži kā četras kompasa debe­spuses:

P I

S T

Vārds pārplēsts, izvērsts uz āru: seksa nepielūdzamā topogrāfija.

Dūmu garša uz viņa lūpām, sāls viņas mutē; visapkārt sašķai­dītas zāles, kaķu un nomaļu nostūru smārds. Miklums un za­ļums, zemes uz ceļgaliem, netīras un sulīgas; garkājainas pienenes stiepjas pret sauli.

Zemāk par to vietu, kur viņi guļ, urdz strauts. Augšā lapoti zari, tieviņi vīteņaugi ar violetiem ziediem; augšup ceļas tilta slai­die balsti, dzelzs fermas, virs galvas aizripo riteņi; zilās debesis šķembās. Cieta zeme viņai zem muguras.

Viņš noglāsta viņai pieri, novelk ar pirkstu pār vaigu. Tev nevajadzētu mani pielūgt, viņš saka. Man jau nepieder vienīgais daikts pasaulē. Kādu dienu tu to uzzināsi.

Runa nav par to, viņa atteic. Turklāt — es tevi nepielūdzu. Viņš jau bīda viņu prom, nākotnē.

Nu, lai kas tas būtu, tu to dabūsi vēl, līdzko es vairs nejaukšu tev galvu.

Ko tieši tu domā? Tu nemaz nejauc man galvu.

Ka arī pēc dzīves ir dzīve, viņš atbild. Pēc mūsu dzīves.

Runāsim par kaut ko citu.