Aklais slepkava

Pulkveža Henrija Pārkmena vidusskola ir iemantojusi vērtīgu, jaunu balvu. To mums savā testamentā augstsirdīgi novēlējusi ne­laiķe misis Vinifreda Grifena Praiera no Toronto; mūsu atmiņā allaž paliek viņas ievērojamais brālis Ričards E. Grifens, jo šeit, Taikonderogā, viņš bieži pavadīja brīvdienas un labprāt burāja pa mūsu upi. Šī godalga — Loras Čeisas piemiņas balva par labāko domrakstu — ir divsimt dolāru vērtībā un tiks pasniegta izlaiduma klases audzēknim vai audzēknei par labāko īso stāstu; iesniegtos darbus izskatīs trīs Absolventu asociācijas locekļi, ņemot vērā gan to literārās, gan morālās vērtības. Mūsu direktors, misters Efs Evanss, apliecina: "Mēs esam pateicīgi misis Praierai, ka savā dāsnajā labdarībā viņa atcerējusies arī mūs."

Šī balva, kam nosaukums dots par godu slavenajai vietējai rakst­niecei Lorai Čeisai, pirmo reizi tiks pasniegta izlaiduma svinībās jūnijā. Rakstnieces māsa, misis Airisa Grifena no Ceisu ģimenes, kas agrāk tik daudz darījusi mūsu pilsētas labā, ir laipni piekritusi pasniegt balvu laimīgajam uzvarētājam vai uzvarētājai, un atlikušas ir vairs tikai dažas nedēļas, tāpēc sakiet saviem audzēkņiem, lai uzrota piedurknes un sparīgi ķeras pie radošā darba!

Absolventu asociācija rīko tējas vakaru vingrošanas zālē tūdaļ pēc izlaiduma svinībām, biļetes pie Mairas Stērdžesas Piparkūku namiņā, visi ienākumi tiks izmantoti jauniem futbola tērpiem, kuri mums tiešām nepieciešami! Visi laipni aicināti ziedot cepumus un smalkmaizītes, lūdzu skaidri norādīt, kuriem izstrādājumiem pievienoti rieksti.

III

-•«i

Balvas pasniegšana

Šorīt es pamodos, juzdama izbailes. Sākumā nesapratu, kāpēc, bet tad atcerējos. Šodien ir ceremonijas diena.

Saule bija augstu, istabā jau pārāk silti. Gaisma ieplūda caur tīkla aizkariem, karājās gaisā kā dūņas dīķī. Galva man bija kā maiss, pilns ar mīkstu ķēpu. Joprojām naktskreklā, nosvīdusi aiz kādām bailēm, kuras biju atbīdījusi malā kā lapotus zarus, es uzslējos sēdus un izkāpu no savandītās gultas, tad piespiedu sevi uzsākt parastos rītausmas rituālus — tās ceremonijas, kuras mēs veicam, lai izskatītos, ka esam pie pilna prāta, un būtu pieņe­mami citiem cilvēkiem. Mati ir jāpieglauž, pēc tam kad sazin kādas parādības naktī likušas tiem saslieties stāvus, no acīm jā­izmazgā stingas neticības izteiksme. Jāiztīra zobi, kādi nu tie ir. Dievs vien zina, kādus kaulus esmu grauzusi miegā.

Tad es iegāju dušā, turēdamās pie stieņa, kuru te ierīkot mani pierunājusi Maira, un centos nenomest zemē ziepes: man ir bail paslīdēt. Lai nu kā, miesa krietni jāapšlāc ar ūdeni, lai no ādas noskalotu naksnīgās tumsas smārdu. Man ir aizdomas, ka man piemīt kāds smārds, kuru pati vairs nespēju sajust, — sasutušas miesas un duļķainu, savecējušu čuru smaka.

Noslaucījusies, iesvaidījusies ar losjonu un iepūderējusies, gluži kā miltrasas klāta, es kaut kādā šī vārda nozīmē biju atjaunota. Tomēr joprojām neatlaidās bezsvara sajūta vai, drīzāk, tāda sajūta, it kā es grasītos spert soli pār klints malu. Ikreiz, liekot kāju uz priekšu, es ar tās purngalu vispirms viegli pieskaros grīdai, it kā tā zem manis varētu pazust. Vietā mani notur tikai un vienīgi virsmas spriegums.

Labāk kļuva, kad apģērbos. Bez stalažām es diez cik labi neizskatos. (Tomēr — kas noticis ar manām īstajām drēbēm? Šie bezveidīgie pasteļtoņi un ortopēdiskās kurpes taču noteikti pieder kādai citai. Bet tas viss ir mans; vēl ļaunāk, tas man tagad piestāv.)

Pēc tam -— kāpnes. Man ir drausmīgi bail noripot pa tām lejā — pārlauzt sprandu, gulēt izplestām rokām un kājām, tā ka redzama apakšveļa, pēc tam izkust pūžņainā peļķē, pirms kādam ienāk prātā ierasties un mani atrast. Tas būtu tik nejēdzīgs veids, kā nomirt. Es tiku galā pa vienam pakāpienam vien, cieši sažņaugusi margas; tad pa gaiteni uz virtuvi, kreisās rokas pirksti velkas pa sienu kā kaķa ūsas. (Lielākoties es vēl redzu. Es vēl staigāju. Esiet pateicīgas arī par mazu žēlastību, mēdza teikt Rīnija. Kāpēc? jautāja Lora. Kāpēc tā ir tik mazar)

Man negribējās ēst brokastis. Es izdzēru glāzi ūdens un pa­vadīju laiku nervozējot. Pusdesmitos man pakaļ atbrauca Volters. "Nu, vai laiks ir pietiekami karsts?" viņš sāka ar parasto ievadu. Ziemā tiek teikts — pietiekami auksts. Slapjš un sauss ir paredzēti pavasarim un rudenim.

"Kā tad tev šodien klājas, Volter?" es apvaicājos kā allaž.

"Cenšos nedarīt blēņas," viņš kā allaž atbildēja.

"Tas ir pats labākais, ko var gaidīt no mums katra," es sacīju. Viņš demonstrēja savu smaida versiju — plānu plaisiņu sejā kā žūstošos dubļos —, atvēra man automašīnas durtiņas un apsēdināja mani pasažieru sēdeklī. "Šodien liela diena, ko?" viņš teica. "Pie­sprādzējies, citādi mani vēl arestēs." Piesprādzējies — to viņš izmeta kā joku; viņš ir gana vecs, lai atcerētos senākas, bezrūpīgākas dienas. Tagad viņš būtu viens no tiem jaunekļiem, kuri vada ma­šīnu, elkoni izbāzuši laukā pa logu, plaukstu uzlikuši draudzenei uz ceļgala. Pārsteidzoši iedomāties, ka viņa draudzene taču bija Maira.