Aklais slepkava

Viņš piesardzīgi pagrieza mašīnu prom no ietves malas, un mēs klusēdami sākām braukt. Volters ir liela auguma vīrs — stūrains kā cokols, ar tādu kaklu, kurš drīzāk ir nevis kakls, bet gan trešais plecs; no viņa plūst visai patīkams novalkātu ādas zābaku un ben­zīna smārds. Pēc rūtainā krekla un beisbola cepurītes es secināju, ka viņš nav paredzējis piedalīties izlaiduma ceremonijā. Viņš nelasa grāmatas, un tāpēc mēs abi varam justies ērtāk: viņa izpratnē Lora ir mana māsa, žēl, ka viņa mirusi, un tas tad arī viss.

Man būtu vajadzējis apprecēties ar tādu vīrieti kā Volters. Viņam ir zelta rokas.

Nē: man nebūtu vajadzējis precēties vispār. Tad būtu aiztaupīts daudz nepatikšanu.

Volters apturēja mašīnu pie vidusskolas. Tā ir celta pēckara modernisma stilā, piecdesmit gadu veca, bet man joprojām jauna: es nespēju pierast pie šī plakanuma, pie šī izteiksmes trūkuma. Ēka izskatās pēc taras kastes. Pa ietvi, pār zālienu un iekšā pa parādes durvīm plūda jaunieši un viņu vecāki, drānas viņiem bija visās vasaras krāsās. Mūs gaidīja Maira, jautri uzsauca, stāvēdama uz kāpnēm baltā kleitā ar lielu, sarkanu rožu rakstu. Sievietēm, kurām tik pamatīga pēcpuse, nevajadzētu valkāt tērpus ar tik lie­lām puķēm virsū. Korsetēm ir zināmas priekšrocības, kaut gan es nebūt nevēlos, lai tās atkal nāk modē. Viņa bija safrizējusies — vienās blīvās, sirmās, tādās kā vārītās sprodziņās, gluži kā angļu advokāta parūka.

"Tu esi novēlojies," viņa teica Volteram.

"Nekā, neesmu vis," Volters attrauca. "Ja es esmu novēlojies, tad visi citi ir ieradušies par agru, un cauri. Ko tad viņa te būtu sēdējusi un kūkojusi?" Viņi ir paraduši runāt par mani trešajā personā, it kā es būtu bērns vai mājdzīvnieks.

Volters nodeva manu roku Mairas gādībā, un mēs kopā devā­mies augšup pa lieveņa pakāpieniem kā trīskāju lēkšanas sacīkstēs. Es jutu to pašu, ko droši vien juta Mairas roka: trauslu delma kaulu, ko klāj ļengana biezputra un dzīslas. Būtu vajadzējis paņemt līdzi spieķi, tomēr es nespēju iedomāties, ka varētu ņemt to līdzi uz skatuves. Kāds pret to noteikti pakluptu.

Maira aizveda mani aiz kulisēm, pajautāja, vai man nevajagot uz dāmistabu — to viņa nekad nepiemirst —, un tad apsēdi­nāja mani ģērbtuvē. "Tagad vienkārši paliec tepat," viņa teica. Un aizsteidzās prom pārliecināties, vai viss ir kārtībā, pēcpuse nolīgojās vien.

Ap ģērbtuves spoguli virknējās mazas, apaļas spuldzītes kā teātros; apgaismojums bija glaimojošs, taču es nejutos glaimota: es izskatījos slima, āda bez vienas asins lāsītes kā ūdenī izžulgusi gaļa. Vai tur vainīgas bailes vai īsta slimība? Lai nu kā, es nebiju labākajā formā.

Samekleju ķemmi un pavirši sabikstīju matus galvvidu. Maira mūždien draud aizvest mani pie "savas meitenes" uz to vietu, ko pati vēl aizvien dēvē par "Skaistumkopšanas salonu" — oficiālais nosaukums ir "Frizētava" ar uzmundrinošu piebildi "Unisekss" —, bet es turpinu pretoties. Vismaz matus es vēl arvien varu saukt par savējiem, lai gan tie slienas gaisā tā, it kā es būtu pasēdējusi elektriskajā krēslā. Zem tiem vīd galvas ādas laukumiņi, pelēcīgi sārti kā peļu pēdiņas. Ja es kādreiz iekļūšu stiprā vējā, visi mani mati aizlidos kā pieneņpūkas, paliks tikai mazs, bakurētains, kuku­rūzas vālītei līdzīgs pliks pauris.

Maira bija atstājusi man vienu no savām īpašajām, brūnajām kūciņām, naski izceptām absolventu tējas vakaram, — ķites šķēli, pārklātu ar šokolādes dūņām, — un aizskrūvējamu plastmasas krūzi ar pašas brūvētu, akumulatora skābei līdzīgu kafiju. Es nespēju ne dzert, ne ēst, bet kam gan Dievs ir radījis tualetes? Ticamības labad atstāju dažas brūnas drupačas.

Tad iebrāzās Maira, uzrāva mani kājās un aizveda sev līdzi, un direktors spieda man roku, teikdams, cik jauki, ka es esot ieradusies; pēc tam mani nodeva tālāk direktora vietniekam, Absolventu asociācijas prezidentam, Angļu valodas nodaļas vadītā­jai — sievietei bikškostīmā —, Jauniešu tirdzniecības kameras pārstāvim un, visbeidzot, vietējam parlamenta loceklim, kurš, kā jau viņi visi, par visu vari allaž grib būt lietas kursā. Tik daudz nospodrinātu zobu nebiju redzējusi zibam kopš Ričarda politiķa laikiem.

Maira pavadīja mani līdz krēslam, tad nočukstēja: "Es būšu tepat aiz kulisēm." Sāka spēlēt skolas orķestris, nobira daži spalgi bemoli, un mēs dziedājām "Ak Kanāda!", kuras vārdus es nekad nespēju ielāgot, jo tie mūždien tiek mainīti. Mūslaikos daļa dziesmas tiek dziedāta franciski, kas kādreiz būtu bijis gluži neiedomājami. Mēs apsēdāmies, apliecinājuši savu kolektīvo lep­numu par kaut ko tādu, ko nemākam izrunāt.