Aklais slepkava

Labi, viņš saka. Atgulies vēl. Noliec galvu šeit. Pavelk sānis savu miklo kreklu. Viena roka apskāvusi viņu, otra izzvejo no kabatas cigaretes, tad uzšķiļ sērkociņu pret īkšķa nagu. Viņas auss viņa pleca bedrītē.

Viņš jautā — kur es paliku?

Pie paklāju audējiem. Pie aklajiem bērniem.

Ak jā. Atceros.

Viņš saka: Sekel-Nornas bagātība balstījās uz vergiem un jo sevišķi uz vergiem bērniem, kuri auda slavenos paklājus. Taču labāk bija to nepieminēt. Snilfardi apgalvoja, ka viņu bagātību avots esot nevis vergi, bet gan viņu pašu tikumi un pareizā domāšana — proti, īstie upuri, kas tiekot nesti dieviem.

Dievu bija daudz. Dievi vienmēr ir parocīgi, tie attaisno gan­drīz visu, un Sekel-Nornas dievi nebija izņēmums. Tie visi bija gaļēdāji; tiem patika dzīvnieku upuri, tomēr visaugstāk tie vērtēja cilvēku asinis. Stāstīja, ka, dibinot pilsētu, kas bija noticis tik sen, ka jau pārvērties par leģendu, deviņi ticīgi tēvi upurējuši savus pašu bērnus, lai tie kā svēti sargi tiktu apbedīti zem pilsētas devi­ņiem vārtiem.

Uz katru no četrām debespusēm veda divi šādi vārti — vieni iziešanai un otri ieiešanai: ja kāds aizgāja pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija ieradies, tad tas nozīmēja pāragru nāvi. Devītie vārti bija līmeniska marmora plātne pakalna galā pilsētas vidū; tā atvērās pati no sevis un šūpojās starp dzīvību un nāvi, starp miesu un garu. Pa šīm durvīm nāca un gāja dievi: tiem nevajadzēja divus vārtus, jo atšķirībā no mirstīgajiem tie spēja vienlaikus atrasties abās vārtu pusēs. Sekel-Nornas praviešiem bija paruna: Kura ir cilvēka īstā elpa — izelpa vai ieelpa? Tāda bija dievu daba.

Šie devītie vārti reizē bija arī altāris, uz kura tika lietas upuru asinis. Mazi puisēni tika ziedoti Triju sauļu dievam, kurš bija dienas, spilgtas gaismas, piļu, dzīru, pavardu, karu, dzērienu, ieeju un vārdu dievs; mazas meitenītes tika ziedotas Piecu mēnešu dievietei — nakts, miglu un ēnu, bada, alu, dzemdību, izeju un klusuma aizbildnei. Puisēniem uz altāra ar milnu sašķaidīja sma­dzenes, tad viņus iesvieda dieva mutē, kura veda liesmojošā krās­nī. Meitenītēm pārgrieza rīkli un izlēja asinis, lai piepildītu piecus dilstošos mēnešus, liedzot tiem izdzist un pagaist uz visiem laikiem.

Par godu deviņām meitenēm, kas apbedītas pie pilsētas vār­tiem, katru gadu tika upurētas deviņas meitenes. Upurētās tika dēvētas par "Dievietes kalponēm", un viņām tika ziedotas lūgšanas, ziedi un vīraks, lai viņas aizbilstu par dzīvajiem. Pēdējie trīs gada mēneši tika uzskatīti par "bezsejas mēnešiem"; šajos mēnešos ne­auga labība, un tika pieņemts, ka Dieviete gavē. Šai laikā valdīja Saules dievs savā kara omā, ar krāsnīm pa rokai, un puisēnu mātes ģērba dēlēnus meiteņu drānās, lai pasargātu.

Ar likumu bija noteikts, ka dižciltīgākajām snilfardu ģimenēm jāupurē vismaz viena no savām meitām. Ziedot meiteni, kurai piemita kāda vaina vai trūkums, nozīmēja aizvainot Dievieti, un, laikam ritot, snilfardi sāka kropļot savas meitas, lai glābtu viņām dzīvību: meitenēm nogrieza pirkstu vai auss ļipiņu, vai kādu citu sīku ķermeņa daļu. Drīz šī kropļošana kļuva tīri simboliska: garens, zils tetovējums atslēgas kaula iedobītē. Ja šāda kastas zīme bija sievietei, kura nepiederēja pie snilfardiem, tas bija noziegums, par kuru pienācās nāvessods, taču bordeļu īpašnieki, allaž čakli gādā­dami par savu uzņēmumu, ar tinti uzzīmēja šādus tetovējumus tām savām jaunākajām priekameitām, kuras prata tēlot augstprātību. Tas gāja pie sirds tādiem klientiem, kuri vēlējās justies tā, it kā izvarotu kādu zilasiņu snilfardu princesi.

Tai pašā laikā snilfardi pasāka adoptēt atradenes — lielā­koties verdzeņu un viņu saimnieku pēcnācējas — un izmantot tās par upuri savu likumīgo meitu vietā. Tā bija blēdība, tomēr dižciltīgajām ģimenēm piederēja liela vara, tāpēc varasvīri uz šādu krāpšanos skatījās caur pirkstiem.

Tad augstmaņu ģimenes kļuva vēl slinkākas. Tās vairs negri­bēja uzņemties liekas rūpes un audzināt šīs meitenes savā mājā, tāpēc vienkārši nodeva tās Dievietes tempļa rīcībā, dāsni samak­sājot par uzturu. Tā kā meitenei bija dots ģimenes vārds, tad tieši ģimenei pienācās gods par ziedojumu. Tas bija apmēram tāpat kā audzēt sacīkšu zirgus. Šāda prakse bija tikai bāla atblāzma no cēlā pirmsākuma, taču tai laikā Sekel-Nornā par naudu jau bija pērkams pilnīgi viss.