Aklais slepkava

Kleita viņai bāli dzeltenā krāsā; delmi līdz elkoņiem kaili, uz tiem smalki, palsi matiņi. Viņa ir novilkusi savus kokvilnas cim­dus, samurcījusi tos kamolā, rokas nervozas. Viņš nebēdā par šo nervozitāti: ir patīkami domāt, ka par visu viņai jau tagad jāmaksā zināma cena. Galvā viņai salmu cepure, apaļa kā skolniecei; mati atsprausti atpakaļ; izmukusi valga cirta. Ļaudis mēdza nogriezt matu cirtas, glabāt tās, ielikt medaljonos; vīrieši nēsāja tās pie sirds. Agrāk viņš nekādi nespēja saprast, kālab.

Kur tad tev jāiet? viņš jautā.

Iepirkties. Paskaties uz manu somu. Nopirku zeķes; ļoti la­bas — no vislabākā zīda. Uz ādas vispār nav jūtamas. Viņa vāri pasmaida. Man ir tikai piecpadsmit minūtes.

Viņa ir nometusi cimdu, tas guļ zemē viņai pie kājas. Viņš patur to acīs. Ja viņa aizies un to aizmirsīs, viņš to pievāks. Ieelpos viņu, kad pašas nebūs klāt.

Kad es tevi redzēšu? viņš jautā. Karstais vējš sakustina lapas, tām cauri krīt gaisma, visapkārt viņai virmo ziedputekšņi, zelta mākonis. Patiesībā putekļi.

Tu redzi mani tagad, viņa saka.

Nerunā tā, viņš iebilst. Pasaki, kad. Kleitas trīsstūrveida izgrie­zumā vizmo āda, sviedru plēvīte.

Es vēl nezinu, viņa atbild. Atskatās pār plecu, pārlaiž acis parkam.

Te neviena nav, viņš saka. Neviena, kuru tu pazīsti.

Nekad nevar zināt, kad kāds atnāks, viņa attrauc. Nekad nevar zināt, ko tu pazīsti.

Tev vajadzētu suni, viņš ieminas.

Viņa smejas. Suni? Kāpēc?

Tad tev būtu aizbildinājums. Tu varētu iet ar to pastaigāt. Ar mani un ar suni.

Suns būtu uz tevi greizsirdīgs, viņa saka. Un tu domātu, ka suns man patīk labāk.

Bet suns tev nepatiktu labāk, viņš iebilst. Vai ne?

Viņa iepleš acis. Kāpēc ne?

Suņi neprot runāt, viņš saka.

The Toronto Star, 1975. gada 25. augusta rakstnieces MĀSASMEITA GĀJUSI BOJĀ KRĪTOT

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE TORONTO STAR

Emē Grifena (38), slavenā rūpnieka, nelaika Ričarda E. Grifena meita un ievērojamās romānu autores Loras Čeisas māsasmeita, trešdien atrasta mirusi savā pagrabstāva dzīvoldī Cērčstrītā, kur kri­tiena rezultātā lauzusi sprandu. Līķis acīmredzot gulējis dzīvoklī vismaz vienu dienu. Kaimiņu Džosa un Beatrises Kelliju uzmanību tam pievērsusi mis Grifenas četrus gadus vecā meitiņa Sabrina, kura bieži nākusi pie viņiem paēst, kad māte nav bijusi atrodama.

Klīst baumas, ka mis Grifena ilgi cīnījusies ar narkotiku un alkohola atkarību un vairākkārt gulējusi slimnīcā. Līdz izmeklēšanas beigām viņas meita ir nodota aizbildnībā pie savas vectantes, misis Vinifredas Praieras. Nedz misis Praiera, nedz Emē Grifenas māte, misis Airisa Grifena no Taikonderogas, nevēlējās sniegt mums ne­kādus komentārus.

Šis skumjais notikums vēlreiz parāda, cik zemā līmenī pašlaik ir mūsu sociālais dienests un cik nepieciešami ir uzlabojumi liku­mos, lai riska grupas bērni tiktu labāk aizsargāti.

Aklais slepkava: Paklaji

Tālruņa līnija dūc un sprakšķ. Vai kaut kur ir pērkons, vai varbūt kāds noklausās? Taču tas ir publisks telefons, viņa sarunai nav iespējams sadzīt pēdas.

Kur tu esi? viņa jautā. Tev nevajadzētu zvanīt uz šejieni.

Viņš nedzird viņas elpošanu, viņas dvašu. Viņš vēlas, lai viņa piekļauj klausuli sev pie kakla, taču nedomā to lūgt, vēl ne. Esmu tepat aiz stūra, viņš saka. Pāris kvartālu attālumā. Varu aiziet uz parku, uz to mazo, kur ir saules pulkstenis.

Ak, nezinu gan…

Nu, izlavies ārā. Pasaki, ka tev vajag paelpot svaigu gaisu. Viņš gaida.

Mēģināšu.

Pie parka ieejas paceļas divi akmens vārtu stabi ar četrām skald­nēm, augšdaļā konusveidīgi, ēģiptiski. Tomēr uz tiem nav trium­fējošu uzrakstu, nav ciļņu, kuros attēloti ceļos notriekti, savažoti ienaidnieki. Ir tikai "Aizliegts slaistīties" un "Suņus vest pavadā".

Nāc te iekšā, viņš saka. Prom no ielas gaismas.

Es nevaru palikt ilgi.

Zinu. Nāc te dziļāk. Viņš saņem viņu aiz delma un ved; viņa dreb kā stieple stiprā vējā.

Tā, viņš saka. Neviens mūs neredz. Un neviena veca dāma nav izvedusi pastaigā pūdeli.

Nav arī policistu ar stekiem, viņa piebalso. Un īsi iesmejas. Caur lapotni sūcas laternu gaisma; tajā viz viņas acu baltumi. Es nedrīkstētu te atrasties, viņa saka. Tas ir pārāk riskanti.

Krūmu ielokā ir akmens sols. Viņš apliek viņai ap pleciem savu žaketi. Vecs tvīds, veca tabaka, sviluma smārds. Tikko manāma sāls pieskaņa. Te, pie paša auduma, ir bijusi viņa āda, un tagad tur ir viņas āda.

Tā, nu tev būs siltāk. Tagad mēs pārkāpsim likumu. Mēs slaistīsimies.

Bet kā būs ar suņu vešanu pavadā?

Mēs pārkāpsim arī to. Viņš neliek roku viņai ap pleciem. Viņš zina, ka viņa to vēlas. Viņa to gaida; pieskārienu viņa jūt jau iepriekš, kā putni jūt ēnu. Viņš ir aizsmēķējis cigareti. Piedāvā arī viņai; šoreiz viņa to paņem. īss sērkociņa uzliesmojums abu ieliektajās plaukstās. Sarkani pirkstu gali.

Viņa domā, vēl spilgtāku liesmu, un mēs saredzētu kaulus. Tas ir kā rentgens. Mēs esam tikai tāda migla, tikai krāsains ūdens. Ūdens dara, kas tam tīk. Tas allaž tek lejup no kalna. Viņai rīklē ieplūst dūmi.

Viņš ierunājas, tagad es pastāstīšu tev par bērniem.

Par bērniem? Par kādiem bērniem?