Aklais slepkava

Šaubos. Tās domātas ļaužu masām. Toties tās ir iecienīts motīvs vākam — klūp puisim virsū tik neganti, ka jāatgaiņā ar šau­tenes laidi.

Vai es, lūdzu, varētu izraudzīties citu telpas dimensiju, bet kopā ar kapakmeņiem un mirušajām sievietēm?

Grūts uzdevums, taču paskatīšos, ko tur var darīt. Es varētu piemest klāt vēl dažas upurējamās jaunavas ar metāla krūšu bru­ņām un sudraba ķēdītēm ap potīti, un caurspīdīgās drānās. Un papildus vēl baru izsalkušu vilku.

Redzu, ka tev šķēršļi nepastāv.

Tad tu labāk gribi smokingus? Izklaides braucienus ar kuģiem, baltus galdautus, roku skūpstīšanu un liekulīgu jūtināšanos?

Nē. Labs ir. Dari tā, kā tev šķiet labāk.

Cigareti?

Viņa noliedzoši papurina galvu. Viņš aizsmēķē, uzšķīlis sēr­kociņu pret īkšķa nagu.

Tā tu vienreiz aizdegsies pats, viņa saka.

Ne reizi vēl neesmu aizdedzies.

Viņa paraugās uz vīrieša atrotīto krekla piedurkni, baltu vai gaiši zilu, tad uz viņa delnas locītavu, uz plaukstu, kur āda brūnāka. No viņa plūst starojums, droši vien saules atspulgs. Kāpēc visi neskatās šurp? Visviens, viņš ir pārāk uzkrītošs, lai atrastos šeit, ārā — atklātībā. Apkārt ir citi cilvēki, sēd vai zviln zālē, atbal­stījušies uz viena elkoņa, — citi piknika baudītāji palsās vasaras drēbēs. Viss ir ļoti piedienīgi. Tomēr viņa jūtas tā, it kā abi būtu vienatnē; it kā ābele, zem kuras viņi sēž, būtu nevis koks, bet gan telts; it kā viņiem apkārt ar krītu būtu novilkta līnija. Šīs līnijas iekšpusē viņi ir neredzami.

Nu, tad telpu, viņš saka. Ar kapakmeņiem, jaunavām un vilkiem — bet pa daļām. Ar mieru?

Pa daļām?

Nu, līdzīgi kā nomaksa par mēbelēm.

Viņa iesmejas.

Nē, es runāju nopietni. Netielējies nu, tā var paiet vairākas dienas. Mums nāksies tikties vēlreiz.

Viņa vilcinās. Lai notiek, viņa saka. Ja es varēšu. Ja varēšu izbrīvēt laiku.

Labi, viņš noteic. Tagad man jāpadomā. Viņa tonis ir gluži ikdienišķs. Pārāk liela dedzība šeit nāktu tikai par sliktu.

Uz planētas ar nosaukumu… paskatīsimies. Saturns nē, tas ir pārāk tuvu. Uz planētas ar nosaukumu Zikrons, kas atrodas citā telpas dimensijā, ir līdzenums, klāts ar akmens šķembām. Ziemeļos atrodas okeāns, tas ir violetā krāsā. Rietumos ir kalnu grēda, un stāsta, ka pēc saulrieta tur klīstot rijīgās, nemirušās sievietes, kuras mīt kalnos zem apdrupušajiem kapakmeņiem. Redzi, kapakmeņus esmu pievienojis nekavējoties.

Ļoti apzinīga rīcība, viņa saka.

Es turu doto vārdu. Dienvidos atrodas svelmains smilšu kla­jums, bet austrumos — vairākas stāvas ielejas, kur reiz varbūt plūdušas upes.

Tur droši vien ir kanāli tāpat kā uz Marsa?

O, gan kanāli, gan viss kas cits. Papilnam pēdu, ko atstājusi sena, augsti attīstīta civilizācija, tomēr tagad šajā apvidū mājo vairs tikai primitīvu klejotāju grupas. Līdzenuma vidū paceļas liels akmeņu kalns. Zeme tam apkārt ir izkaltusi, tur aug vienīgi daži panīkuši krūmi. Ne gluži tuksnesis, bet gandrīz. Vai ir vēl atlikusi kāda siermaize?

Viņa ieskatās papīra maisiņā. Nē, viņa saka, bet ir viena cieti vārīta ola. Tik laimīga viņa nav jutusies nekad. Viss atkal ir jauns un svaigs, tas vēl jānotēlo.

Tieši tas, ko ieteicis ārsts, viņš saka. Pudele limonādes, cieti vārīta ola un tu. Viņš viļā olu plaukstās, saspiezdams čaumalu, tad noloba to. Viņa vēro viņa muti, žokli, zobus.

Tu sēdi man blakus publiskā parkā un dziedi, viņa saka. Te tev būs sāls.

Paldies. Tu neko neesi piemirsusi.

Uz šo izkaltušo līdzenumu nepretendē neviens, viņš turpina. Vai, pareizāk sakot, to grib iekarot piecas dažādas ciltis, no kurām neviena nav pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu pārējās. Tās visas laiku pa laikam dodas garām šai akmeņu kaudzei, dzīdamas savus talkus — zilus, aitām līdzīgus radījumus, neganti niknus, — vai vezdami mazvērtīgas preces, kas sakrautas mugurā nastu nesējiem dzīvniekiem, tādiem kā trīsacainiem kamieļiem.

Akmeņu krāvumu dažādajās cilšu valodās dēvē par Lidojošo čūsku midzeni, Drupu kaudzi, Gaudojošo māšu mājokli, Aizmir­stības durvīm un Apgrauzto kaulu bedri. Katra cilts stāsta par to līdzīgu teiksmu. Viņi saka — zem akmeņiem esot apglabāts ķēniņš, ķēniņš bez vārda. Ne tikai ķēniņš, bet arī tas, kas palicis pāri no diženās pilsētas, kurā šis ķēniņš reiz valdījis. Pilsēta tikusi nopost ii.i kauja, bet ķēniņš saiiemts gūstā un pakārts dateļpalmā par triumfa zīmi. Uzlecot mēnesim, virve pārgriezta un viņš apbedīts, un, lai iezīmētu kapa vietu, uz tās sakrauti akmeņi. Bet visi parejie pilsētas iedzīvotāji tikuši nogalināti. Nokauti — vīrieši, sievietes, bērni, zīdaiņi, pat dzīvnieki. Nodurti ar zobenu, sakapāti gabalos. Neesot tikusi pasaudzēta neviena dzīva būtne.

Tas ir šausmīgi.

Tiklīdz iedur lāpstu zemē jebkurā vietā, skatienam parādās kaut kas šausmīgs. Amatam tas nāk par labu, ar kauliem mēs pelnām sev iztiku; bez tiem nebūtu nekādu teiksmu. Limonāde vēl ir?

Nē, viņa saka. Mēs esam izdzēruši visu. Turpini.