Aklais slepkava

Tad skolas kapelāns uzsāka lūgšanu, nolasīdams Dievam lek­ciju par daudzajiem līdz šim nepieredzētajiem sarežģījumiem, kādi gaida mūsdienu jauniešus. Dievs to noteikti ir dzirdējis jau agrāk, tas viņam droši vien ir apnicis tikpat stipri kā mums, pārējiem. Pēc tam pie vārda nāca vēl citi: divdesmitā gadsimta beigas, metam laukā vecos, laižam iekšā jaunos, nākotnes pilsoņi, no mūsu gurušajām rokām jums, un tā tālāk. Es ļāvu domām klīst; biju gana gudra, lai zinātu, ka no manis gaida tikai to, lai es neizgāžos. Tikpat labi es būtu varējusi atkal sēdēt līdzās katedrai vai kādās nebeidzamās vakariņās blakus Ričardam un turēt muti. Ja man pajautāja — tas gadījās reti —, kāds esot mans vaļasprieks, es parasti atbildēju, ka darbs dārzā. Labākajā gadījumā puspatiesība, tomēr pietiekami garlaicīga, lai izturētu pārbaudi.

Nu absolventiem bija laiks doties pēc saviem diplomiem. Viņi kāpa uz skatuves, svinīgi un starojoši, daždažādos lielumos, visi tik skaisti, cik skaisti var būt vienīgi jaunie. Pat neglītie bija skaisti, pat īgnie, resnie, pat pumpainie. Neviens no viņiem to nesaprot — cik skaisti viņi ir. Un tomēr viņi ir kaitinoši, šie jaunie. Stāja viņiem parasti ir drausmīga, un, spriežot pēc dzies­mām, viņiem patīk gausties un vēl izbaudīt savas ciešanas; sauklis smaidi un paciet acīmredzot ir aizgājis to pašu ceļu, ko fokstrots. Viņi paši neapjēdz, kā viņiem veicies.

Man viņi neveltīja tikpat kā ne skatiena. Viņiem es droši vien šķitu vecmodīga, bet, manuprāt, tāds liktenis ir visiem: tie, kas jaunāki par viņiem, pazemina viņus līdz vecmodīgo kategorijai. Ja vien, protams, zeme nav piešķaidīta ar asinīm. Karš, sērgas, slepkavības, jebkurš smagu pārbaudījumu vai vardarbības veids, jā, pret to viņi jūt cieņu. Asinis nozīmē, ka mēs esam bijuši nopietni.

Nu tika pasniegtas balvas — datorzinībās, fizikā, kaut kas neskaidri noņurdēts, biznesa pamatos, angļu literatūrā, nākamo nesaklausīju. Pēc tam Absolventu asociācijas vīrs noklepojās un ņēmās svētulīgi apcerēt Vinifredu Grifenu Praieru, svēto zemes virsū. Kā visi sāk melst, tiklīdz runa ir par naudu! Man liekas, vecā ragana to visu iztēlojās, rakstīdama savu novēlējumu, lai cik tas sīkstulīgs. Viņa zināja, ka mani aicinās būt klāt; viņa gribē­ja, lai es mokos zem pilsētas asā skatiena, kamēr tiek cildināts viņas dāsnums. Izmantojiet šo naudu, pieminēdami mani. Man riebās sagādāt viņai šo gandarījumu, taču es nevarēju no tā izvairīties, citādi tiktu noturēta par nobijušos vai vainīgu, vai vienaldzīgu. Vēl ļaunāk: par aizmāršīgu.

Tad pienāca kārta Lorai. Godinājuma vārdus bija uzņēmies sacīt politiķis: šeit bija nepieciešams takts. Kaut kas tika teikts par Loras dzimto vietu, par viņas drosmi, par "uzticību izraudzī­tajam mērķim", lai ko nu tas nozīmētu. Toties nekas netika bilsts par viņas nāvi, kura pēc visu šīs pilsētas iedzīvotāju domām — par spīti izmeklēšanas rezultātiem — ir tik tuvu pašnāvībai, cik velns parāvis ir tuvu lamuvārdam. Un ne zilbes par grāmatu, kurai vairums no viņiem vislabprātāk ļautu nogrimt aizmirstībā. Tomēr tā nav aizmirsta, šeit nē: pat pēc piecdesmit gadiem tā ir saglabājusi savu sēra un tabu auru. Tas man šķiet visai ne­izprotami: kas attiecas uz juteklību, viss tur ir novecojis, rupjie vārdi it nemaz nelīdzinās tiem, ko ikdienā var dzirdēt ielu stūros, sekss ir tik piedienīgs kā dejas ar vēdekļiem — gandrīz ērmīgs, kā zeķturi ar gumijām.

Un būtība jau, protams, bija pavisam citāda. Cilvēki atceras ne tik daudz pašu grāmatu, cik tās sacelto furoru: mācītāji baznīcās pēla to kā piedauzīgu, un ne tikai šeit; publiskā bibliotēka bija spiesta aizvākt to no plauktiem, vienīgā pilsētas grāmatnīca attei­cās to iepirkt. Klīda runas, ka tā tikšot cenzēta. Ļaudis brauca uz Stretfordu, Londonu vai pat Toronto un pirka to paslepus, kā toreiz mēdza pirkt prezervatīvus. Atgriezušies mājās, viņi aizvilka ciet aizkarus un lasīja — ar nosodījumu, ar baudu, kāri un līksmi —, pat tie, kuriem agrāk ne prātā nebija nācis vērt vaļā kādu romānu. Lasītprieku nekas neveicina tik labi kā krietna dubļu liekšķere.

(Bez šaubām, tika pausts arī viens otrs labvēlīgs viedoldis. Līdz galam es nemaz netiku — sižets nebija pietiekami interesants. Bet nabadzīte vēl bija tik jauna. Varbūt kāda cita grāmata viņai būtu izdevusies labāk, ja viņa nebūtu aizgājusi no dzīves. Iespējams, pats labākais, ko viņi spētu par to pateikt.)

Ko viņi gaidīja no šī romāna? Izvirtību, neķītrības, apstipri­nājumu savām ļaunākajām aizdomām. Bet varbūt daži no viņiem paši pret savu gribu vēlējās tikt pavesti. Varbūt viņi meklēja kaislību; varbūt rakņājās pa šo grāmatu kā pa noslēpumainu sainīti — kā pa dāvanu kārbu, kuras dziļumā, paslēpts čaukstoša zīdpapīra kārtās, guļ kaut kas tāds, pēc kā viņi allaž ilgojušies, bet nekad nav spējuši iegūt.