Aklais slepkava

Es gāju pa Ēristrītu garām ķīmiskajai tīrītavai, portretu fotosalonam, nedaudzajiem galvenās ielas veikaliem, kuriem izdevies pārciest apsīkumu, ko radījuši jaunie tirdzniecības centri pilsētas nomalē. Pēc tam — Betijas restorāniņš, kuram atkal jauns saimnieks: agrāk vai vēlāk restorāna īpašniekiem vai nu apnīk šī vieta, vai viņi nomirst vai pārceļas uz Floridu. Betijas restorā­nam tagad ir pagalmiņš, kur tūristi var sēdēt saulē un izcepties brūni; tas ir sētas pusē, tai mazajā saplaisājuša cementa pleķītī, kur agrāk stāvēja atkritumu konteineri. Te piedāvā tortellini un cappuccino, kas tiek nekaunīgi reklamēts logā, it kā visi šai pil­sētiņā gluži dabiski zinātu, kas tas tāds ir. Nu, tagad jau zina gan; visi ir nomēģinājuši, kaut vai tikai tādēļ, lai iegūtu tiesības nicīgi vīpsnāt. Nevajag liet man kafijā to ķēpu. Izskatās pēc skūšanās krēma. Iedzer vienu malku, un putas sāk nākt pa muti.

Reiz šī restorāna Firmas ēdiens bija pīrāgi ar sautētu vistas gaļu, taču tie jau sen pagaisuši. Tur ir hamburgeri, bet Maira apgalvo, ka tos nu gan nevajagot ēst. Viņa saka, tiem izmanto­jot saldētas kotletes, kas ceptas no gaļas putekļiem. Gaļas putekļi, viņa saka, esot tas, ko noskrāpē no grīdas, pēc tam kad sasaldē­tas govis ir sagrieztas gabalos ar elektrisko zāģi. Pie friziera viņa daudz lasa žurnālus.

Kapsētai ir kalti dzelzs vārti, virs tiem paceļas sarežģītām arabeskām rotāta arka ar uzrakstu: Staigādams nāves ēnas ielejā, es nebīstos ļauna, jo Tu esi ar mani. Jā, divatā tiešām rodas maldīga drošības izjūta; tomēr šis Tu ir visai neuzticams tips. Visi Tu, kurus esmu pazinusi, kaut kādā veidā ir nozuduši. Tie aizšmauc no pilsētas vai kļūst neuzticīgi, vai atkal krīt kā mušas, un kur tad lai paliek?

Nu, apmēram šeit.

Ceisu dzimtas pieminekli ir grūti nepamanīt: tas ir augstāks par visu citu. Tur ir divi eņģeļi no balta marmora, Viktorijas laiku stilā, sentimentāli, bet itin labi izstrādāti, ciktāl to var teikt par tamlīdzīgām lietām, tie novietoti uz liela akmens kuba, kam stūri rotāti ar vītnēm. Pirmais eņģelis stāv, galva noliekta sānis sēru izteiksmē, viena roka liegi uzlikta otrajam eņģelim uz pleca. Otrais ir nometies ceļos, atbalstījies pret pirmā stilbu, skatās taisni uz priekšu, rokā liliju klēpis. Eņģeļu augumi ir ļoti piedienīgi, to kontūras sedz maigi krokota, necaurredzama minerāla ieloces, tomēr var redzēt, ka tie ir sieviešu dzimuma. Skābais lietus ir darījis savu: eņģeļu acis, reiz tik modras, tagad ir miglainas, izkurtējušas un porainas, it kā tiem būtu katarakta. Taču varbūt tur vainojama mana pašas zūdošā redze.

Mēs ar Loru mēdzām šurp nākt. Mūs uz šejieni veda Rīnija, kura uzskatīja, ka dzimtas kapu apmeklēšana kaut kādā ziņā nāk bērniem par labu, bet vēlāk mēs gājām pašas: tas bija dievbijīgs un tāpēc pieņemams iegansts aizmukt. Lora bērnībā mēdza teikt, ka tie eņģeļi esot mēs, mēs abas. Es iebildu, ka tas nevar būt tiesa, jo eņģeļus tur uzstādījusi vecāmāte vēl pirms mūsu dzimšanas. Taču tādiem argumentiem Lora nekad neveltīja īpašu vērību. Viņu vairāk interesēja veidoli — tas, kas lieta ir par sevi, nevis tas, kas tā nav. Viņai bija vajadzīga būtība.

Gadu gaitā esmu ieradinājusies doties uz šejieni vismaz divas reizes gadā — kaut vai, lai sakoptu šo vietu, ja ne cita iemesla dēļ. Reiz es vadīju mašīnu, bet nu vairs ne: tam manas acis ir par vājām. Ar pūlēm pieliecos, savācu novītušās puķes, kas bija tur sakrājušās, Loras anonīmo pielūdzēju nestas, un sabāzu tās savā plastikāta maisiņā. Šo cieņas apliecinājumu tagad ir mazāk nekā kādreiz, tomēr vēl arvien vairāk nekā pietiekami. Šodien dažas bija itin svaigas. Lāgiem esmu atradusi smaržnūjiņas un arī sveces, it kā te būtu ticis izsaukts Loras gars.

Tikusi galā ar puku pušķiem, es apgāju piemineklim apkārt, pār­lasīdama mirušo Ceisu sarakstu, kas iegravēts kuba skaldnēs. Bendžamins Čeiss un viņa mīļotā sieva Edīlija; Norvels Čeiss un vi-ņa mīļotā sieva Liliāna. Edgars un Pērsivals, viņi nenovecos, kā novecojam mēs, palikušie.

Un Lora, tikpat klātesoša kā visur citur. Viņas būtība.

Gaļas putekļi.

Pagājušā nedēļā vietējā avīzē bija viņas fotoattēls kopā ar cildinošu rakstu par balvas piešķiršanu — standarta bilde no grā­matas apvāka, vienīgā, kura jebkad publicēta, jo tā ir vienīgā, kuru esmu kādam iedevusi. Tas ir studijas portrets, ķermeņa augšdaļa pavērsta prom no fotogrāfa, tad galva pagriezta atpakaļ pret viņu, lai piešķirtu kaklam graciozu izliekumu. Vēl mazlietiņ, tagad skatieties šurp, uz mani, tā, labi, tagad pasmaidīsim. Viņas garie mati ir gaiši, tāpat kā tolaik manējie, — palsi, gandrīz balti, it kā laukā būtu izmazgāts sarkanais apakštonis — dzelzs, varš, visi cietie metāli. Taisns deguns; sirdsveida seja; lielas, mird­zošas, vientiesīgas acis; uzacis izliektas, iekšmalā pārsteigti paceltas augšup. Zoda līnijā jaušama spītība, bet to var saredzēt tikai zinātājs. Nekāda vērā ņemama grima, tāpēc seja šķiet dīvaini kaila: skatoties uz muti, tu apzinies, ka skaties uz miesu.