Aklais slepkava

Parādes ieeja ir paplašināta, tur ierīkota uzbrauktuve invalīdu ratiņiem, vecās, smagās durvis nomainītas pret bieza stikla durvīm: Ieeja un Izeja, Grūst un Vilkt, divdesmitā gadsimta val­donīgie četrīši. Iekšā skan mūzika, lauku ceļu vijoles, viens-divtrīs no kāda mundri sērīga valša. Jumtā ir logs, lejā zem tā tel­pas vidus izlikts ar bruģakmeņu surogātu, tur ir svaigi krāsoti, zaļi parka soliņi un lieli puķupodi, kuros iedēstīti daži nīgri krūmi. Raibie modes veikaliņi izkārtoti visapkārt: iespaids kā tirdzniecības centrā.

Kailās ķieģeļu sienas izrotātas ar gigantiski palielinātām vecām fotogrāfijām no pilsētas arhīviem. Pats pirmais ir citāts no avīzes — no Monreālas avīzes, nevis mūsējās —, datēts ar 1899. gadu:

Nav vajadzības iztēloties tumšās Sātana sudmalas iz Vecās Anglijas. Taikonderogas fabrikas ieskauj kupli zaļumi, krāšņu puķu rotāti, apkārt šalko ūdens straumes; fabrikas ir tīras un labi vēdi­nātas, strādnieki līksmi un izdarīgi. Saulrietā stāvot uz skaistā, jaunā Jubilejas tilta, kas itin kā dzelzī kaltu mežģīņu varavīksne liecas pār Luveto upes brāzmainajām krācēm, skatienam paveras apburoša pasaku valstība, kad gaiši iemirdzas Čeisa pogu fabrikas logi, spoguļodamies zaigojošos ūdeņos.

Toreiz, kad tas tika rakstīts, tie gluži nebija meli. Vismaz īsu laiciņu te plauka tāda labklājība, ka pietika visiem.

Nākamajā attēlā ir mans vectēvs garos vizītsvārkos, cilindrā, baltām ūsām; kopā ar tādu pašu uzcirtušos amatpersonu bariņu viņš gaida, kad varēs sveikt Jorkas hercogu viņa Kanādas ceļojuma laikā 1901. gadā. Tālāk — mans tēvs ar vainagu pie Kara memoriāla tā atklāšanas dienā — gara auguma vīrietis ar svinīgi nopietnu seju, ūsām un melnu pārsēju uz acs; skatoties no tuvuma, tas ir melnu punktu sakopojums. Es pakāpjos tālāk, lai redzētu, vai viņa tēls iegūs asumu — pūlos saskatīt viņa vese­lo aci —, taču viņš nelūkojas uz mani; viņš lūkojas uz apvāršņa pusi, mugura stalta, pleci izriezti, it kā viņš stāvētu šāvēju komandas priekšā. Uzticams cilvēks, varētu sacīt.

Tad pašas pogu fabrikas fotogrāfija, uzņemta 1911. gadā, kā vēsta attēla paraksts. Mašīnas ar žvadzošām strēlēm, kas līdzīgas sienāža kājām, tērauda izciļņi un roboti zobrati, un virzuļi, kas kustas augšup, lejup, štancējot formas; gari galdi ar strādnieču rindām, viņas salīkušas uz priekšu un kaut ko dara ar rokām. Mašīnas uzrauga vīri acu aizsargos un vestēs, uzrotītām krekla piedurknēm; pie galdiem strādā sievietes uzspraustiem matiem, priekšautos. Tieši sievietes skaitīja pogas un lika tās kārbiņās vai piešuva pie kartītēm, uz kurām nodrukāts Ceisu uzvārds, sešas, astoņas vai divpadsmit pogas uz vienas kartītes.

Lejā, bruģētās telpas galā ir bārs Visa Enchilada, sestdienās skan dzīvā mūzika; alu, kā stāsta, piegādājot mazi vietējie brūži. Koka galdu virsmas, kas uzliktas uz mucām, veido dekorācijas, pie vienas sienas ir veclaicīgi priedes koka nodalījumi. Ēdienkartē, kas izlikta logā — iekšā es nekad neesmu bijusi —, ir minēti ēdieni, kuri man šķiet eksotiski: taukšķētas kotletes, kartupeļu miziņas, nachos. Tās esot taukos izmirkušas maltītes, ko gatavo­jot mazāk cienījamie šejienes jaunieši, tā man stāsta Maira. Viņa dzīvo turpat kaimiņos, tā teikt — pie pašas skatuves, un, ja bārā Visa Enchilada notiek kādas blēdības, viņa gan nepalaiž garām nenieka. Viņa saka — tur ejot ēst viens suteners un arī viens narkotiku tirgonis, abi divi gaišā dienas laikā. Viņa ir tos man parādījusi, satraukti čukstēdama. Suteners bija ģērbies uzvalkā ar vesti un izskatījās pēc biržas brokera. Narkotiku tirgonim bija sirmas ūsas un mugurā džinskostīms kā veclaiku arodbiedrību aktīvistam.

Mairas bodīte ir Piparkūku namiņš — "Dāvanas un kolekciju priekšmeti". Tur vēdī salda un vircota smarža — laikam no kāda gaisa atsvaidzinātāja ar kanēļa aromātu — un tiek piedāvātas daudzas preces: ievārījums burciņās, kam vāciņš apsiets ar ap­drukātu kokvilnas audumu, sirdsveida spilveni, pildīti ar žāvētām zālītēm, kas smaržo pēc siena, neveikli ieeņģētas lādītes, ko dari­nājuši "vietējie kokgriezēji", stepētas segas, ko šuvušas menonītes, ieguldot savā darbā dziļu jēgu, tualetes tīrāmās sukas ar smīnošu pīļu galvām uz roktura. Mairas priekšstats par pilsētnieku priekšs­tatu par lauku dzīvi — par viņu senču, šo pastorālo lauķu, dzīvi: mazs gabaliņš vēstures, ko vest līdzi uz mājām. Vēsture, cik atceros, nekad nav bijusi tik pievilcīga, kur nu vēl tik spodra, taču īstu mantu nemūžam nevarētu iztirgot: vairums cilvēku dod priekšroku tādai pagātnei, kurā nekas nesmird.

Mairai patīk dāvināt man lietas no savas dārgumu krātuves. Citiem vārdiem sakot, viņa iesmērē man krāmus, ko veikalā neviens negrib pirkt. Man pieder šķībs zaru vainadziņš, nepilns komplekts ar koka salvešgredzeniem, uz kuriem attēloti ananasi, tukla svece, iesmaržināta ar kaut ko līdzīgu petrolejai. Dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja pāri cepeškrāsns cimdu omāra spīļu formā. Esmu pārliecināta, ka tas bija mīļi domāts.