Aklais slepkava

Glīta; pat skaista; aizkustinoši neskarta. Reklāma ziepēm, visas sastāvdaļas dabiskas. Šī seja izskatās kurla: tajā vīd tukšā, pozējošā nepieejamība, kāda tolaik piemita visām labi audzinātām meite­nēm. Balta lapa, kura gaida nevis to, kad varēs sākt rakstīt, bet gan to, kad rakstīs uz tās.

Vienīgi grāmata tagad dara viņu neaizmirstamu.

Lora atgriezās mazā sudraba krāsas šķirstiņā, līdzīgā cigarešu etvijai. To, kas šai sakarā sakāms pilsētai, es zināju tik labi, it kā būtu noklausījusies. Skaidrs, ka īstenībā tā nemaz nav viņa, tikai pelni. Kas to būtu domājis, ka Čeisi izmantos krematoriju, nekad agrāk viņi nav tā darījuši, savos ziedu laikos nebūtu tiktāl pazemojušies, bet, cik dzirdams, viņiem neesot atlicis nekas cits kā nodarīt visu līdz galam, jo viņa jau bijusi tikpat kā sadegusi. Tomēr, man liekas, viņi ir nosprieduši, ka viņa jāapglabā pie ģimenes. Noteikti apbedīs pie tā sava lielā pieminekļa ar diviem eņģeļiem. Nevienam citam nav divi, bet tas jau bija toreiz, kad naudas viņiem bija kā velnam pelavu. Tolaik viņiem patika izrādīties ar plašu vērienu; uzdot toni, tā varētu sacīt. Tēlot dižmaņus. Reiz jau viņi te bija dikti cienīti.

Tādas runas es vienmēr dzirdu, izteiktas Rīnijas balsī. Mums ar Loru viņa tulkoja pilsētu. Pie kura gan vēl lai mēs būtu mek­lējušas palīdzību?

Otrā pusē, aiz pieminekļa, ir tukša vieta. Es par to domāju kā par rezervētu sēdekli, pastāvīgi rezervētu, kādu Ričards mēdza aizrunāt Karaliskajā Aleksandras teātrī. Tā ir mana vieta; tur es ieg­ulšu zemē. Nabaga Emē ir Toronto, Mauntplezentas kapsētā, blakus Grifeniem — kopā ar Ričardu un Vinifredu, un viņu bez­gaumīgo megalītu no pulēta granīta. Par to gādāja Vinifreda — viņa apliecināja savas tiesības uz Ričardu un Emē, nekavējoties iejaukdamās un pasūtinādama viņiem zārkus. Kas maksā apbedītājam, tas pasūtina mūziku. Ja vien viņa to spētu, tad būtu aizliegusi man piedalīties viņu bērēs.

Taču Lora bija pirmā no viņiem, tāpēc Vinifreda vēl nebija paguvusi noslīpēt savu līku zagšanas tehniku. Es pateicu: "Viņa atgriezīsies mājās," — un cauri. Pelnus izkaisīju zemē, bet sudra­ba šķirstiņu paturēju sev. Labi, ka es to neapraku: kāds pielūdzējs tagad jau būtu to nospēris. Tie ļautiņi nudien čiepj visu. Pirms gada es pieķēru vienu, kas bija apgādājies ar burku un liekšķerīti un rauša no kapa zemi.

Es prātoju par Sabrinu — kur beigās nonāks viņa. Viņa ir pēdējā no mums. Pieņemu, ka viņa joprojām ir zemes virsū: neko citu neesmu dzirdējusi. Dzīvosim, redzēsim, kurā ģimenes pusē viņa izvēlēsies savu kapavietu — vai varbūt patversies tālu malā, pa gabalu no mums visiem. Es viņu par to nevainotu.

Kad viņa trīspadsmit gadu vecumā aizbēga pirmo reizi, Vinifreda piezvanīja, neganti pārskaitusies, un apsūdzēja mani at­balstīšanā un kūdīšanā, tomēr negāja tik tālu, lai piebilstu bērnu nolaupīšanā. Viņa pieprasīja, lai es pasaku, vai Sabrina nav ieradusies pie manis.

"Nedomāju, ka mans pienākums ir tev to teikt," es attraucu, lai viņu pamocītu. Taisnībai jābūt; lielākā tiesa mocīšanas iespēju līdz šim bija piederējusi viņai. Vinifreda mēdza sūtīt man atpakaļ kartītes, vēstules un dzimšanas dienas dāvanas, ko biju nosūtījusi Sabrinai; uz tām viņas rupjajā tirāna rokrakstā bija uzšņāpts: Nogādāt atpakaļ sūtītājam. "Turklāt es esmu viņas vecāmāte. Viņa var ierasties pie manis, kad vien vēlas. Viņa vienmēr ir laipni gaidīta."

"Būtu lieki tev atgādināt, ka es esmu viņas likumīgā aiz­bildne."

"Ja jau to būtu lieki atgādināt, tad kāpēc tu to atgādini?"

Tomēr Sabrina neieradās pie manis. Pie manis viņa nenāca nekad. Nav grūti uzminēt, kāpēc. Dievs vien zina, kas viņai par mani sastāstīts. Nekas labs jau nu ne.

Pogu fabrika

Vasaras karstums ir sācies visā nopietnībā, tas gulst pār pilsētu kā krēmzupa. Reiz tas būtu malārijas laiks; holeras laiks. Koki, starp kuriem es staigāju, ir kā vīstoši lietussargi, papīrs zem maniem pirkstiem valgs, vārdi, kurus es rakstu, malās izplūst kā pomāde uz novecojošām lūpām. Jau tikai uzkāpjot pa kāpnēm, man izdīgst plānas sviedru ūsiņas.

Nevajadzētu staigāt tādā tveicē, tad sirds man sāk sisties stiprāk. To es ievēroju ar nīgru nepatiku. Nevajadzētu sagādāt sirdij tādus pārbaudījumus — tagad, kad esmu informēta par tās trūkumiem; tomēr, tā rīkodamās, es izjūtu perversu tīksmi, it kā es būtu huligāns, bet mana sirds — mazs, činkstošs bērnelis, kura vājumu es nicinu.

Vakaros ir grandējis pērkons, tāla dunoņa un rīboņa, it kā Dievs būtu ļāvies īgnai uzdzīvei. Es pieceļos pačurāt, atkal liekos gultā, grozos miklajos palagos, klausīdamās ventilatora vienmuļajā dūkšanā. Maira saka, te vajadzētu ierīkot gaisa kondicionētāju, bet es negribu. Un arī nevaru to atļauties. "Kas tad par to mak­sās?" es viņai jautāju. Viņa laikam domā, ka man pierē paslēpts briljants kā tiem krupjiem pasakās.