Aklais slepkava

Taču viņi gribēja ari aptaustīt reālos cilvēkus šai romānā — proti, vēl citus, ne tikai Loru pašu: viņas realitāte tika uzskatīta par pašsaprotamu. Viņi gribēja reālus ķermeņus, kuri mats matā atbilstu tiem ķermeņiem, ko viņiem uzbūruši vārdi. Viņi gribēja reālu iekāri. Vairāk par visu viņi gribēja zināt: kas bija tas vī­rietis? Gultā ar jauno sievieti, ar šo burvīgo, mirušo jauno sie­vieti; gultā ar Loru. Daži, protams, domāja, ka to zina. Bija klī­dušas tenkas. Tie, kam asāks prāts, drīz tika skaidrībā. Izturējās tā, it kā būtu nez kāda šķīstā. It kā ne mušu no deguna nespē­tu nodzīt. Tas tikai pierāda, ka pēc vāka vien vēl nevar spriest par grāmatu.

Bet tad Lora jau vairs nebija sasniedzama. Klāt viņi varēja tikt vienīgi man. Sāka pienākt anonīmas vēstules. Kāpēc es esot nolēmusi publicēt šīs neķītrības? Un turklāt vēl Ņujorkā — Lielajā Sodomā. Kāda draņķība! Vai man nemaz neesot kauna? Es esot pieļāvusi, lai mana ģimene — tik augsti cienījama! — un līdz ar to arī visa pilsēta krīt negodā. Lora nekad neesot bijusi īsti pie pilna prāta, tādas aizdomas visiem bijušas vienmēr, un grāmata to pierādot. Man būtu vajadzējis pasargāt viņas piemiņu. Man būtu vajadzējis pielaist manuskriptam uguni. Skatīdamās tur lejā, aktu zālē, uz galvu neskaidro jūkli — uz vecākajām galvām —, es spēju iztēloties senu dusmu, senas skaudības, sena nosodījuma dvaku, kas ceļas no šī galvu jūkļa kā no atdziestoša purva.

Kas attiecas uz pašu grāmatu, tā palika nepieminama — aiz­stumta prom no acīm kā tāds nevērtīgs, apkaunojošs radagabals. Tik plāna grāmatiņa, tik bezpalīdzīga. Neaicināta viešņa šajās dīvainajās dzīrēs, tā lidinājās pa skatuves stūriem kā nevarīgs nak­tstauriņš.

Kamēr es ļāvos sapņiem, kāds satvēra mani aiz delma, es tiku piecelta kājās, rokā man tika iegrūsta aploksne, pārsieta ar zeltī­tu lenti, ar čeku iekšā. Tika nosaukts balvas ieguvējas vārds. Es to nesaklausīju.

Viņa tuvojās man, pa skatuvi klaudzēja papēdīši. Viņa bija gara auguma; tagad visas jaunās meitenes ir ļoti garas, tam par iemeslu droši vien ir kādas atšķirības pārtikā. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā, kas izskatījās askētiska starp vasaras krāsām; tajā bija ieausti sudraba pavedieni vai pērlītes — kaut kādi vizuļi. Mati viņai bija gari un tumši. Ovāla seja, lūpas nokrāsotas ķiršsarkanas; viegli saraukta piere, ciešs, pētošs skatiens. Ādai gaiši dzeltens vai brūns apakštonis — vai viņa varētu būt indiete, arā­biete vai ķīniete? Tas bija iespējams pat Taikonderogā: mūslaikos visi ir visur.

Sirds man salēcās: ilgas izšāvās man cauri kā krampji. Varbūt mana mazmeita — varbūt Sabrina tagad izskatās šāda, es nodomāju. Varbūt jā, varbūt ne, kā lai es to zinu? Iespējams, es viņu pat nepazītu. Viņa tik ilgi ir turēta nošķirtībā no manis; viņa tiek turēta nošķirtībā. Ko tur lai dara?

"Mis Grifena," nošņāca politiķis.

Es salīgojos, atguvu līdzsvaru. Jā, ko tad es biju grasījusies teikt?

"Mana māsa Lora tik ļoti priecātos," es iedvesu mikrofonā. Balss man trīcēja; man šķita, ka tūdaļ ģībšu. "Viņa labprāt palīdzēja cilvēkiem." Tas bija tiesa, es biju nozvērējusies neteikt neko nepatiesu. "Viņai tik ļoti patika lasīšana un grāmatas." Arī tiesa, līdz zināmai robežai. "Jums viņa būtu novēlējusi visu to labāko nākotnē." Arī tiesa.

Man izdevās pasniegt viņai aploksni; meitenei nācās pieliek­ties. Es iečukstēju — vai vismaz gribēju iečukstēt — viņai ausī: Lai tev veicas. Esi piesardzīga. Visiem, kuri nolēmuši noņemties ar vārdiem, ir nepieciešama šāda svētība, šāds brīdinājums. Vai es tiešām biju runājusi vai vienkārši atvērusi un aizvērusi muti kā zivs?

Viņa pasmaidīja, pār visu seju un matiem iemirdzējās un iedzirkstījās sīciņi, spoži vizulīši. So iespaidu radīja manas acis un skatuves gaismas, kuras bija pārāk spilgtas. Man būtu vajadzējis uzlikt brilles ar tonētajiem stikliem. Es stāvēju un mirkšķināju acis. Tad viņa izdarīja kaut ko negaidītu: viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. Caur viņas lūpām es sajutu savas ādas faktūru: mīksta kā zamšs, krunkaina, pūderēta, mūžveca.

Tagad kaut ko pačukstēja arī viņa, taču es īsti nesadzirdēju. Vai tas bija vienkāršs paldies vai kāda cita vēsts — vai tas varētu būt? — svešā valodā?

Viņa pagriezās, lai ietu prom. Gaisma, kas staroja no viņas, bija tik žilbinoša, ka man nācās aizvērt acis. Es nebiju dzirdējusi, es nevarēju redzēt. Tumsa nāca tuvāk. Aplausi dauzīja man ausis kā plandoši spārni. Es sagrīļojos un gandrīz pakritu.

Kāds modrs darbonis satvēra mani zem rokas un aizveda atpakaļ pie krēsla. Atpakaļ neziņā. Atpakaļ garajā ēnā, ko meta Lora. Tālāk no nepatikšanām.

Taču vecā rēta ir atvērusies, ārā plūst neredzamās asinis. Drīz es būšu iztukšota.

Sudraba šķirstiņš