Aklais slepkava

Sāk ziedēt oranžās tulpes, saņurcītas un skrandainas kā no­klīduši kareivji no kādas armijas, kura atgriežas mājās. Es sveicu tās ar atvieglojumu, kā mādama no sabumbotas ēkas; tomēr tām savs ceļš jāveic pēc iespējas labāk, bez īpašas palīdzības no manas puses. Lāgiem es rakņājos pa postažu dārzā aiz mājas, vākdama prom sausus stublājus un kritušas lapas, taču diez cik tālāk ne­tieku. Es vairs nespēju ilgi tupēt uz ceļgaliem, nespēju iegremdēt rokas augsnē.

Vakar biju aizgājusi pie ārsta aprunāties par savām reiboņa lēkmēm. Viņš teica, ka man esot izveidojusies tā vaina, kuru dēvē par sirdi, — it kā veseliem cilvēkiem tās nebūtu. Šķiet, galu galā tomēr nenotiks tā, ka es dzīvošu mūžīgi, tikai kļūdama arvien mazāka, sirmāka un putekļaināka, gluži kā sibila savā pudelē. Reiz senos laikos nočukstējusi Es gribu nomirt, es tagad aptveru, ka šī vēlēšanās tiešām tiks izpildīta, turklāt drīzāk jau agrāk, nevis vēlāk. Vairs nekrīt svarā, ka šai ziņā esmu mainījusi savas domas.

Esmu ietinusies šallē, lai pasēdētu ārā, sētaspuses lieveņa nojumes pavēnī, pie apskrambāta koka galda, kuru liku Volteram atnest no garāžas. Tur atradās parastās mantas, kas palikušas pēc iepriekšējiem īpašniekiem: izžuvušu krāsu bundžu kolekcija, šīfera plātņu kaudze, burka, līdz pusei pilna ar sarūsējušām naglām, stieples ritulis. Mumificēti zvirbuļi, no matraču polsterējuma sa­vilkti peļu midzeņi. Volters nomazgāja galdu ar ]avex, tomēr tas joprojām ož pēc pelēm.

Man priekšā uz galda ir nolikta tējas tase, ceturtdaļās sagriezts ābols un piezīmju bloknots ar zilām svītrām, reiz vīriešiem bija tādas pidžamas. Esmu nopirkusi arī jaunu lodīšu pildspalvu, lētu, no melnas plastmasas. Atceros savu pirmo tintes pildspalvu, cik slīdīgi gluda tā bija, cik zilus pirkstus man nokrāsoja tinte. Pildspalva bija no bakelīta, ar sudraba apdari. Tas bija 1929. gads. Man bija trīspadsmit gadu. Lora šo pildspalvu aizņēmās — neprasījusi atļauju, tāpat kā aizņēmās visu, — un tad salauza to, bez kādām pūlēm. Es, protams, piedevu viņai. Es piedevu vien­mēr; biju spiesta to darīt, jo mēs jau bijām tikai divas vien. Divas vien savā ērkšķu ielenktajā salā, glābiņa gaidās; bet uz sauszemes — visi pārējie.

Kam es šo rakstu? Pati sev? Nedomāju vis. Nespēju iztēloties, kā pārlasu to kādreiz vēlākos laikos, vēlāki laiki ir kļuvuši prob­lemātiski. Kādam svešiniekam nākotnē, pēc tam kad būšu mirusi? Man nav nedz tādu ambīciju, nedz tādas cerības.

Varbūt es nerakstu nevienam. Varbūt rakstu tai pašai būtnei, kurai raksta bērni, kad ievelk savus vārdus sniegā.

Es vairs neesmu tik izveicīga kā agrāk. Pirksti man ir stīvi un neveikli, pildspalva šķobās un met ķeburus, man vajag ilgu laiku, lai izveidotu vārdus. Un tomēr es neatlaižos, nolīkusi uz priekšu kā šuvēja mēnesnīcā.

Kad ieskatos spogulī, es ieraugu vecu sievieti; vai arī ne vecu, jo nevienam vairs nav ļauts būt vecam. Tad pavecu. Dažreiz es ieraugu pavecu sievieti, kura varētu izskatīties pēc vecmāmiņas, ko nekad neesmu pazinusi, vai pēc manas mātes, ja viņai būtu izdevies nodzīvot līdz tādiem gadiem. Taču lāgiem tās vietā es redzu to jaunas meitenes seju, kuras pārveidošanai un nožēlošanai reiz esmu ziedojusi tik daudz laika, tā ir nogrimusi un vīd tieši zem manas tagadējās sejas, kura šķiet — sevišķi pēcpusdienās, kad gaisma krīt slīpi, — tik vaļīga un caurspīdīga, ka es varētu novilkt to kā zeķi.

Ārsts saka, man esot jāstaigā — katru dienu, viņš saka, lai stiprinātu sirdi. Man negribas. Mani uztrauc nevis doma par stai­gāšanu, bet gan doma par to, ka jāiet ārā: es jūtos pārāk redza­ma. Vai es to tikai iztēlojos — šo blenšanu, šo sačukstēšanos? Varbūt jā, varbūt ne. Galu galā es esmu vietējā iezīme, gluži kā ar ķieģeļiem piemētāts tukšs laukums, kur kādreiz pacēlusies kāda svarīga ēka.

Uzmācas kārdinājums palikt mājā; iekūņoties tāda veida savrupībā, kuru kaimiņu bērni uzlūko ar izsmieklu un zināmu bijību; ļaut dzīvžogiem un nezālēm kuplot, ļaut durvīm aizrūsēt ciet, gulēt gultā ar kaut kādu rītasvārkiem līdzīgu apģērba gabalu mugurā un ļaut matiem augt un izplesties pār spilvenu, ļaut nagiem izstīdzēt kā spīlēm, kamēr uz paklāja pil sveču vasks. Taču es jau sen esmu izvēlējusies starp klasicismu un roman­tismu. Es labāk palieku stalta un rāma — urna dienas gaismā.

Varbūt man nevajadzēja pārcelties dzīvot atpakaļ uz šejieni. Taču tolaik es nespēju iedomāties nevienu citu vietu, kurp doties. Kā mēdza teikt Rīnija: Labāks ir tas ļaunums, kurš tev jau pazīstams.

Šodien es tomēr papūlējos. Es izgāju ārā un staigāju. Aizstai­gāju līdz kapsētai: ir nepieciešams kāds mērķis šīm ekskursijām, kuras citādi ir pilnīgi muļķīgas. Biju uzlikusi salmu platmali, lai sargātos no saules žilbas, un arī brilles ar tonētajiem stikliem, un paņēmusi spieķīti, lai sataustītu ietvju malas. Un man līdzi bija arī plastikāta maisiņš.