Aklais slepkava

Vai varbūt viņa cenšas vājināt manu pretestību: viņa ir bap­tiste, viņa vēlētos, lai es atrodu ceļu pie Jēzus vai otrādi, pirms ir par vēlu. Tas gan nav raksturīgi Mairas ģimenei: viņas māte Rīnija diez kā neaizrāvās ar Dievu. Pastāvēja abpusēja cieņa, un, iekuļoties nepatikšanās, dabiski, varēja pie viņa vērsties, tas bija tāpat kā ar advokātiem; bet, tāpat kā ar advokātiem, nepa­tikšanām tad vajadzēja būt pamatīgām. Citādi jau neatmaksājās pārāk sapīties ar viņu. Un Rīnija nekādā ziņā negribēja, lai viņš ir klāt virtuvē, jo viņai jau tāpat pietika, ar ko nojēgties.

Pēc nelielām pārdomām es "Cepumu rūķī" nopirku cepumu — auzu pārslu un šokolādes izstrādājumu — un plastmasas krūzīti ar kafiju, apsēdos uz viena no parka soliņiem, malkoju kafiju un laizīju pirkstus, un pūtināju kājas, klausīdamās magnetofona mūzikā ar tās ritmiskajiem, sērīgajiem stīgu trinkškiem.

Pogu fabriku deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā uzbūvēja mans vectēvs Bendžamins. Pastāvēja liels pieprasījums pēc pogām, tāpat kā pēc apģērbiem un visa, kas ar tiem saistīts, — kontinenta iedzīvotāju skaits auga neiedomājamā ātrumā, — un pogas varēja lēti ražot un lēti pārdot, un tieši tas (kā teica Rīnija) bija vajadzīgs manam vectēvam, kurš bija ierau­dzījis izdevību un licis lietā smadzenes, ko viņam devis Dievs.

Viņa priekšteči divdesmitajos gados bija ieradušies no Pensilvānijas, lai izmantotu lēto zemi un celtniecības iespējas, — 1812. gada kara laikā pilsēta bija izdegusi, un vajadzēja veikt lielu jauncelsmes darbu. Šie ļaudis bija visai ģermāniski un sek­tantiski, sajaukušies ar septītās paaudzes puritāņiem — strādīgs, bet karstasinīgs maisījums, kurš kā papildinājumu parastajai tikumīgo, nabadzīgo fermeru kolekcijai radīja trīs ceļojošus mācītājus, divus nemākulīgus zemes spekulantus un vienu sīku krāpnieku — laimes meklētājus ar sapņotāja dvēseli, viena acs allaž pievērsta apvārsnim. Manā vectēvā tas izpaudās kā tieksme uz azartspēlēm, lai gan vienīgais, ko vectēvs jebkad lika uz spēles, bija viņš pats.

Viņa tēvam bija piederējušas vienas no pirmajām Taikonderogas dzirnavām, pieticīgas ūdensdzirnavas graudu malšanai, tajos laikos, kad visu darbināja ūdens. Kad viņš nomira no triekas, kā to dēvēja tolaik, manam vectēvam bija divdesmit seši gadi. Viņš mantoja dzirnavas, aizņēmās naudu, ieveda no Statiem pogu ražošanas mašīnas. Pirmās pogas tika taisītas no koka un kaula, greznākās no govju ragiem. Abas pēdējās izejvielas varēja gandrīz vai par baltu velti iegūt vairākās vietējās lopkautuvēs, bet, kas attiecas uz kokiem, tie visur mētājās apkārt, pielūžņodami laukus, un ļaudis tos dedzināja, lai tikai tiktu no tiem vaļā. Lētas izejvielas, lēts darbaspēks, augošs tirgus, — kā lai vectēvam nebūtu izdevies tikt pie turības?

Pogas, ko ražoja mana vectēva kompānija, nebija tādas, kādas man patika bērnībā. Tās nebija ne sīciņas perlamutra podziņas, ne smalkas ahāta podziņas, nedz arī apvilktas ar baltu ādu un paredzētas dāmu cimdiem. Ģimenes pogas citu pogu vidū bija tas pats, kas gumijas galošas ir apavu vidū, — bezkaislīgas, prak­tiskas pogas mēteļiem, uzsvārčiem un darba krekliem, tām piemita kaut kas robusts un pat rupjš. Tās varēja iztēloties, piešūtas pie garām apakšbiksēm, noturot vietā atlokāmo malu dibenpusē, vai vīriešu bikšupriekšā. Tas, ko apslēpa šīs pogas, noteikti bija no­karens, viegli ievainojams, kaunpilns, neizbēgams — tāda lietu kategorija, kas pasaulei nepieciešama, bet ko tā .tomēr nicina.

Grūti pateikt, cik valdzinoša spozme apmirdzētu meitenes, kuru vectēvs ražojis tādas pogas, — ja neņem vērā naudu. Taču nauda vai pat baumas par to vienmēr izstaro sava veida žilbi­nošu gaismu, tāpēc mēs ar Loru augām, zināmas auras ieskau­tas. Un Taikonderogā neviens neuzskatīja, ka šīs ģimenes pogas ir smieklīgas vai nicināmas. Pogas tur tika uztvertas nopietni: no tām bija atkarīgas pārāk daudzu cilvēku darbavietas, tāpēc citā­di nevarēja būt.