Aklais slepkava

Gadu gaitā mans vectēvs nopirka vēl vairākas citas dzirnavas un arī tās pārvērta par fabrikām. Viņam piederēja adīšanas fab­rika, kur ražoja apakškreklus un dāmu veļu, otra, kur ražoja īsās zeķes, un vēl viena, kurā darināja sīkus keramikas priekšmetus, piemēram, pelnutraukus. Viņš lepojās ar to, kādi apstākļi ir viņa fabrikās: viņš uzklausīja sūdzības, ja kāds bija gana drosmīgs, lai tās izteiktu, viņš pauda nožēlu par traumām, ja par tām viņam tika paziņots. Viņš nekavējās ieviest mehāniskus jauninājumus, tik tiešām, visa veida jauninājumus. Viņš bija pirmais fabrikants pil­sētā, kurš izmantoja elektrisko apgaismojumu. Viņš uzskatīja, ka pukudobes atstāj labu iespaidu uz strādnieku morāli, — un īpaši bija iecienījis cinnijas un lauvmutītes, jo tās bija lētas un košas un ilgi ziedēja. Viņš paziņoja, ka strādnieču apstākļi viņa fabrikā esot tikpat droši kā viņu pašu salonos. (Viņš domāja, ka šīm sievietēm ir saloni. Viņš domāja, ka šajos salonos var justies droši. Viņam patika domāt par visiem to labāko.) Viņš nepieļāva, ka strādnieki darbā ir iereibuši, lieto rupjus vārdus vai vaļīgi uzvedas.

Vismaz tā par viņu ir stāstīts Ceisu rūpniecības vēsturē — grā­matā, kuru mans vectēvs uzdeva sarakstīt 1903. gadā un privāti nodrukāja, iesietu zaļos ādas vākos, uz kuriem ar zelta burtiem bija iespiests ne vien nosaukums, bet arī viņa paša naivais, stūrainais paraksts. So gluži lieko hroniku viņš mēdza dāvināt saviem darījumu partneriem, kuri noteikti jutās pārsteigti — bet varbūt arī ne. Droši vien tika uzskatīts, ka tieši tā arī pieklājas, jo, ja tā nebūtu, tad mana vecāmāte Edīlija nebūtu ļāvusi viņam tā rīkoties.

Es sēdēju Pogu fabrikā uz soliņa, grauzdama savu cepumu. Tas bija prāvs, govs plāceņa lielumā, tāds, kādus tagad mēdz cept, — bezgaršīgs, drūpošs, taukains, — un es nekādi nejaudāju tikt ar to galā. Tā nu nebija īstā uzkoda tik siltā laikā. Man arī mazliet reiba galva, tas varēja būt kafijas dēļ.

Es noliku kausiņu sev blakus, bet mans spieķis novēlās no sola un klabēdams nokrita uz grīdas. Es sāniski pieliecos, tomēr nespēju to aizsniegt. Tad es zaudēju līdzsvaru un izgāzu kafiju. Caur svārku audumu sajutu tās remdeno mitrumu. Kad piecelšos, tur būs brūns plankums, it kā es būtu apslapinājusies. Tā visi nodomās.

Kāpēc mēs tādos brīžos vienmēr nospriežam, ka visa pasaule skatās uz mums? Parasti neskatās neviens. Tomēr Maira skatījās. Laikam bija redzējusi mani ieejam iekšā; laikam bija paturējusi mani acis. Viņa izsteidzās no savas bodītes. "Tu jau esi bāla kā krīts! Izskaties galīgi beigta," viņa teica. "Nosusināsim šito! Žēlīgā debess, un tu šurp atnāci kājām? Tu tak nevari tāpat iet atpakaļ! Labāk piezvanīšu Volteram — viņš aizraus tevi uz mājām."

"Es tikšu galā," es viņai sacīju. "Man nekas nekaiš." Tomēr es ļāvu viņai rīkoties.

Aviljona

Man atkal smeldz kauli, kā bieži gadās mitrā laikā. Tie smeldz kā vēsture: tas, kas sen jau noticis, bet joprojām atbalsojas kā sāpes. Kad smeldze ir pietiekami stipra, es nespēju iemigt. Katru nakti es ilgojos pēc miega, alkstu pēc tā; tomēr tas aizplivinās man garām kā apkvēpis aizkars. Ir, protams, miegazāles, taču ārsts ir brīdinājis, lai es cenšos tās nelietot.

Vakarnakt pēc šķietami nebeidzamām sviedraina nemiera stun­dām es piecēlos un, neuzvilkusi rītakurpes, nolavījos lejup pa kāpnēm, taustīdamās uz priekšu vārajā ielas laternas blāzmā, kas iespīdēja pa kāpņu telpas logu. Laimīgi tikusi lejā, es iešļūcu vir­tuvē un paokšķerējos ledusskapja miglainajā žilbumā. Tur nebija necik daudz tāda, ko es vēlētos ēst: seleriju saiškīša savītušās paliekas, apzilējis maizes kancis, izkurtējis citrons. Un siera gals, ietīts taukainā papīrā, ciets un caurspīdīgs kā kāju nagi. Man izveidojušies vientuļnieku ieradumi; es apriju savas maltītes steigā un kad pagadās. Slapstīgas uzkodas, slapstīgi našķi un pikniki. Es biju mierā ar zemesriekstu sviestu, ar rādītājpirkstu izskrāpējusi to taisni no burciņas: priekš kam smērēt karoti?

Stāvot ar burciņu vienā rokā un ar pirkstu mutē, man radās sajūta, ka tūdaļ kāds ienāks istabā — kāda cita sieviete, neredzētā, pilntiesīgā īpašniece — un noprasīs, ko es, ellē, daru viņas virtuvē. Jau agrāk man ir bijusi šī sajūta, šī apziņa, ka pat tad, kad veicu pašas pamatotākās un ikdienišķākās darbības — mizoju banānu, tīru zobus —, es ielaužos svešā teritorijā.

Naktī visstiprāk šķita, ka māja pieder kādam svešiniekam. Es klīdu pa ielaspuses istabām — pa ēdamistabu, pa salonu, ar plauk­stu balstīdamās pret sienu, lai nezaudētu līdzsvaru. Manas dažādās mantas peldēja pašas savos ēnu dīķos, nošķirtas no manis, nolieg­damas to, ka pieder man. Es pārlaidu tām kramplauža skatienu, prātodama, kas būtu zagšanas riska vērts un ko es savukārt pa­mestu šepat. Laupītāji pievāktu acīm redzamo — sudraba tējkannu, kas piederējusi manai vecaimātei, varbūt arī apgleznotos porcelāna traukus. Atlikušās karotes ar monogrammām. Televizoru. Neko tādu, kas man tiešām nepieciešams.