Aklais slepkava

Aviljonas celtniecība tika pabeigta 1889. gadā, un vārdu tai deva Edīlija. Šo nosaukumu viņa aizņēmās no Tenisona:

Tai Aviljonas salas ielejā;

Kur nebirst krusa, nesnieg, nelīst lietus,

Pat nebrāž vējš: tā plaši izpletusies

Ar leknām palienēm, ar dārziem, mauriem

Un ēnu alām, jūras vaiņagotām.

Šo citātu viņa bija likusi nodrukāt savu Ziemassvētku apsveikuma kartīšu kreisajā iekšējā lapā. (Pēc angļu mērauklām Tenisons bija mazliet vecmodīgs — uzlecošā zvaigzne toreiz bija Oskars Vailds, vismaz jaunu ļaužu vidū, — taču Taikonderogā jau viss bija mazliet vecmodīgs.)

Ļaudis — pilsētnieki — droši vien smējās par viņu šī citāta dēļ: pat tie, kuri loloja sociālu godkāri, saukāja Edīliju par Viņas Augstību vai Hercogieni, tomēr jutās aizskarti, ja netika iekļauti viņas ielūdzamo viesu sarakstos. Par Edīlijas Ziemassvētku apsvei­kumiem viņi noteikti sacīja: Nu, ar to krusu un sniegu viņai nav veicies. Gan jau šai sakarā viņa pārmīs kādu vārdu ar Dievu. Un fabrikās varbūt: Tu kaut kur šiten esi manījis kādas ēnu alas — varbūt tikai šamējai aiz kleitas krūtežas? Es pazīstu viņu stilu un šaubos, vai tas stipri mainījies.

Ar savu Ziemassvētku kartīti Edīlija izrādījās, tomēr es ticu, ka tur slēpās kas vairāk. Aviljona bija tā vieta, kurp devās nomirt karalis Arturs. Edīlijas nosaukuma izvēle nepārprotami liecina, par kādu bezcerīgu trimdinieci viņa sevi uzskatīja: ar tīru gribasspēku viņa varbūt spētu radīt kādu mazvērtīgu laimes salas faksimilu, taču tā nekad nebūtu realitāte. Viņa gribēja sev salonu; viņa gribēja pulcēt tajā mākslinieciskus ļaudis, dzejniekus un kom­ponistus, un zinātņu vīrus, un tamlīdzīgi, kā bija redzējusi darām, ciemojoties Anglijā pie saviem trešās pakāpes brālēniem un māsīcām, kad viņas ģimenei vēl bija nauda. Zelta dzīve ar plašiem zālieniem.

Taču Taikonderogā tādi ļaudis nebija atrodami, bet ceļot Bendžamins liedzās. Viņš apgalvoja, ka viņam esot nepieciešams palikt pie savām fabrikām. Visticamāk, viņš negribēja, lai viņu ievelk pūlī, kurš nicīgi vīpsnātu par viņa pogu ražošanu un kur, iespējams, gaidītu nepazīstami galda piederumi, un kur Edīlijai viņa dēļ būtu jākaunas.

Edīlija nebija ar mieru ceļot bez viņa — nedz uz Eiropu, nedz kur citur. Tas varētu būt pārāk liels kārdinājums — neat­griezties vairs nekad. Slīdēt prom, pamazām šķiežot naudu, kā plokošs dirižablis šķiež gaisu, kļūt par laupījumu neliešiem un pieglaimīgiem nekauņām, nogrimt nepieminamajā. Ar tādu tērpa izgriezumu — o jā, viņa būtu ļoti pieejama briesmām.

Cita starpā Edīlija aizrāvās arī ar skulptūrām. Katrā oranžērijas pusē atradās pa akmens sfinksai — mēs ar Loru mēdzām rāpties tām mugurā —, un aiz akmens sola glūnēja lēkājošs fauns ar smailām ausīm un lielu vīnogu lapu, kas vijīgi aizsedza viņa ķer­meņa intīmās daļas gluži kā amata emblēma; un pie ūdensrožu dīķa sēdēja nimfa, kautra meitene ar mazām pusaudzes krūtīm un marmora matu pini pār plecu, viena pēda bikli iegremdēta ūdenī. Viņai līdzās mēs mēdzām ēst ābolus un vērot, kā zivtiņas skrubina viņai kāju pirkstus.

(Šie tēlniecības veidojumi tika dēvēti par "autentiskiem", taču — kādā ziņā autentiskiem? Un kā Edīlija bija pie tiem tikusi? Man ir aizdomas par sīku blēdību virkni — Eiropā kāds šaubīgs starp­nieks nopirka tās par sviestmaizi, viltoja to izcelsmes papīrus, tad no attāluma iesmērēja tās Edīlijai un summas starpību iebāza kabatā, pareizi nospriedis, ka bagāta amerikāniete — droši vien novērtējis Edīliju tieši tā — tikpat neko nesajēgs.) Edīlija izstrādā­ja metu arī dzimtas kapu piemineklim ar abiem eņģeļiem. Viņa vēlējās, lai mans vectēvs rok laukā savus senčus un pārapbedi viņus tur, tādējādi radot dinastijas iespaidu, taču vectēvs to nepaguva izdarīt. Notika tā, ka pirmā tur tika apbedīta viņa pati.

Vai pēc Edīlijas nāves vectēvs Bendžamins atviegloti uzelpoja? Varbūt viņam bija apnicis apzināties, ka viņš nekad nespēs atbilst Edīlijas augstajām prasībām, lai gan skaidrs ir tas, ka Edīliju viņš apbrīnoja gandrīz vai bijīgi. Piemēram, Aviljonā neko nedrīkstēja mainīt: nedz pārvietot kādu gleznu, nedz pirkt jaunas mēbeles. Varbūt par Edīlijas īsto pieminekli viņš uzskatīja pašu māju.

Un tā nu viņa izaudzināja mūs ar Loru. Mēs augām viņas mājā; proti — viņas priekšstatā par sevi pašu. Un viņas priekš­statā par to, kādām jābūt mums, bet kādas mēs nebijām. Tā kā tolaik viņa jau bija mirusi, mēs nevarējām iebilst.

Mans tēvs bija vecākais no trim dēliem; katram bija dots, pēc Edīlijas domām, cildens vārds: Norvels, Edgars un Pērsivals, atskaņas no Artura laikiem ar vāgnerisku nokrāsu. Manuprāt, viņiem vajadzēja justies pateicīgiem, ka viņi nav nokristīti par Ateru vai Zigmundu, vai Ulriku. Vectēvs Bendžamins dievināja savus dēlus un vēlējās, lai viņi apgūst pogu ražošanu, taču Edīlijai bija cēlāki nolūki. Viņa nosūtīja dēlus uz Trīsvienības koledžu Porthoupā, kur Bendžamins un viņa mašīnas nespētu notrulināt viņu garu. Viņa ar prieku izmantoja Bendžamina naudu, tomēr labprāt notušēja tās avotus.