Aklais slepkava

Vasaras brīvlaikā dēli ieradās mājās. Internātskolā un pēc tam universitātē viņi bija iemantojuši labsirdīgu nicinājumu pret savu tēvu, kurš nemācēja lasīt latīniski, pat ne tik slikti kā viņi. Dēli sarunājās par cilvēkiem, kurus viņš nepazina, dziedāja dziesmas, kuras viņš nekad nebija dzirdējis, stāstīja anekdotes, kuras viņš nesaprata. Mēnesnīcā viņi devās izbraukumos ar tēva mazo jahtu Nāriņa, nosaukums Edīlijas izdomāts — vēl viens no viņas sapņainajiem, gotiskajiem untumiem. Viņi spēlēja mandolīnu (Edgars) un bandžo (Pērsivals) un paslepen dzēra alu, un samudžināja takelāžu, lai tēvs to vēlāk atpiņķerē. Viņi braukāja ar vienu no diviem jaunajiem tēva automobiļiem, kaut arī pil­sētiņas ceļi pusi gada bija tik slikti — sniegs, dubļi, pēc tam putekļi —, ka nebija daudz vietu, kurp doties. Klīda baumas par vaļīgas uzvedības meičām, vismaz diviem jaunākajiem zēniem tādas esot, un par naudas summām, kas pārgājušas no rokas rokā, — nu, bija jau tikai piedienīgi atpirkties no šīm dāmām, lai viņas tiek laukā no ķezas, jo kurš tad vēlētos, lai apkārt skraidelē nelikumīgi Čeisu bērneļi? — taču tās nebija mūsu pil­sētiņas meičas, tāpēc dēliem netika pārmests; drīzāk otrādi, vis­maz vīriešu kompānijā. Ļaudis par viņiem mazliet zobojās, bet ne pārāk daudz: tika uzskatīts, ka viņi ir gana solīdi, turklāt ar diezgan vienkāršām manierēm. Edgaru un Pērsivalu dēvēja par Ediju un Pērsiju, turpretī mans tēvs, būdams biklāks un cienīgāks, vienmēr bija un palika Norvels. Viņi bija patīkama izskata zēni, mazliet nevaldāmi, kādiem jau zēniem jābūt. Un ko īsti nozīmēja "nevaldāmi"?

"Viņi bija palaidņi," Rīnija man teica, "taču nekad nebija nelieši."

"Kāda tur starpība?" es jautāju.

Viņa nopūtās. "Ceru, ka to tu nemūžam neuzzināsi," viņa sacīja.

Edīlija nomira 1913. gadā no vēža — no vārdā nenosaukta un tāpēc, visticamāk, ginekoloģiska paveida. Edīlijas slimības pēdējā mēnesī Rīnijas māte tika nolīgta palīgos virtuvē, un kopā ar viņu ieradās arī Rīnija; tolaik viņai bija trīspadsmit gadu, un viss notiekošais atstāja uz viņu dziļu iespaidu. "Sāpes bija tik stipras, ka viņai vajadzēja dot morfiju, ik pēc četrām stundām, slimokopējas palika pie viņas dienu un nakti. Bet gultā viņa negribēja gulēt, viņa turējās varonīgi, vienmēr bija kājās, saģērbusies tikpat skaisti kā allaž, kaut gan varēja manīt, ka viņa bezmaz jūk prātā. Es bieži redzēju viņu staigājam laukā — gaišā kleitā, cepurē ar platām malām un plīvuru. Viņai bija lieliska stāja un stiprāks mugurkauls nekā vairumam vīriešu, jānudien. Beigās pašas labad viņu nācās piesiet pie gultas. Tavam vecamtēvam sirds vai lūza, bija skaidri redzams, ka tas moka viņu nost." Laikam ritot, kad arvien grūtāk kļuva mani pārsteigt, Rīnija pievienoja šim stāstam apslāpētus kliedzienus un vaidus, un zvēres­tus uz nāvesgultas, lai gan viņas nolūks man nekad netapa īsti skaidrs. Vai viņa gribēja iedvest, ka arī man jābūt tikpat stiprai — nav jāpadodas sāpēm, jāturas varonīgi —, vai vienkārši tīksminājās par šīm sirdi plosošajām detaļām? Gan viens, gan otrs, šaubu nav.

Kad Edīlija nomira, visi trīs zēni jau bija tikpat kā pieau­guši. Vai viņiem pietrūka mātes, vai viņi sēroja pēc viņas? Protams. Kā lai viņi nejustos pateicīgi par mātes sirsnīgo gādību? Tomēr Edīlija bija stingri turējusi zēnus grožos, vismaz pēc iespējas stingri. Droši vien tad, kad viņa bija pienācīgi apbedīta, uzelpo­jot tika atlaists vaļīgāk dažs labs kaklasaites mezgls un apkaklīte.

Neviens no trim dēliem nevēlējās ražot pogas, nepatiku pret tām viņi bija mantojuši no mātes, toties nebija mantojuši viņas reālismu. Viņi zināja, ka nauda neaug kokos, tomēr ne sevišķi skaidri nojauta, kur tad tā īsti aug. Norvels — mans tēvs — sprieda, ka varētu kļūt par juristu un beigu beigās iesaistīties politikā, jo viņam bija plāni par valsts uzlabošanu. Abi pārējie gribēja ceļot: viņi bija nolēmuši — tiklīdz Pērsijs būs pabeidzis koledžu, viņi dosies pētnieciskā ekspedīcijā uz Dienvidameriku meklēt zeltu. Ceļš, kas veda tālēs, aicināja.

Bet kurš tad gādās par Čeisu rūpniecību? Vai Ceisa un Dēlu nemaz nebūs? Ja ne, tad kālab Bendžamins ir strādājis melnās miesās? Tai laikā viņš jau bija sev iestāstījis, ka ir to darījis kāda cita iemesla, nevis savu ambīciju, savu alku dēļ, — nē, kāda cēla mērķa vārdā. Viņš bija iedibinājis mantojumu, viņš gribēja nodot to tālāk — no paaudzes paaudzē.

Tas droši vien bija pārmetošais zemteksts ne vienā vien sarunā pie vakariņu galda, malkojot portvīnu. Taču zēni ietiepās. Nav iespējams piespiest jaunu vīrieti veltīt savu dzīvi pogu ražošanai, ja viņš to negrib. Viņi nevēlējās sagādāt vilšanos tēvam, tīši jau ne, tomēr nebija arī ar mieru celt sev plecos smago, nogurdi­nošo ikdieniškības nastu.

Purs

Jaunais ventilators tagad ir nopirkts. Tā sastāvdaļas tika piegādātas lielā papes kārbā, un tās samontēja Volters, kurš atveda šurp savu instrumentu kasti un saskrūvēja visu kopā. Beidzis darbu, viņš noteica: "Nu šitā ir kārtībā."