Aklais slepkava

Un tad, pēc kāzām, sākās karš. Mīla, pēc tam laulības, pēc tam katastrofa. Rīnijas versijā tas šķita neizbēgami.

Karš sākās 1914. gada augustā, drīz pēc manu vecāku laulībām. Visi trīs brāļi reizē pieteicās armijā, bez mazākajām šaubām. Tagad ir pārsteidzoši apzināties šo šaubu trūkumu. Viņi tika nofotografēti, skaists trio mundieros, ar nopietnām, naivām pierēm un maigām ūsiņām, smaidi bezrūpīgi, acis apņēmības pil­nas, viņi tēlo karavīrus, par kuriem vēl nav kļuvuši. Tēvs ir vis­garākais. Šo fotogrāfiju viņš allaž turēja uz sava rakstāmgalda.

Viņi iestājās Karaliskajā Kanādas pulkā, kurā iestājās visi, kas bija no Taikonderogas. Gandrīz uzreiz viņus pārcēla uz Bermudām kā maiņu Britu pulkam, kurš bija tur dislocēts, un tā nu pirmo kara gadu viņi pavadīja, piedalīdamies parādēs un spēlēdami kriketu. Un arī skaizdamies par tādu likteni, vismaz tā tika apgalvots viņu vēstulēs.

Vectēvs Bendžamins kāri lasīja šīs vēstules. Kad laiks gāja, bet neviena puse neguva uzvaru, viņš kļuva aizvien nervozāks un nedrošāks. Visam būtu vajadzējis risināties citādi. Ironiskā kārtā viņa veikali zēla un plauka. Nesen viņš bija sācis izmantot celu­loīdu un gumiju, proti, pogām, tas ļāva palielināt ražošanas apjo­mu; un, pateicoties politiskajiem sakariem, ko viņam bija palīdzējusi nodibināt Edīlija, viņa fabrikas saņēma ļoti daudz pasūtinājumu karaspēka apgādes vajadzībām. Viņš palika tikpat godīgs kā aizvien, nepiegādāja sliktu preci, šai nozīmē viņš ne­iedzīvojās peļņā no kara. Tomēr nevar sacīt, ka viņš neiedzīvojās nemaz.

Pogu tirdzniecībai karš nāk par labu. Karā pazūd tik daudz pogu, un tās ir jāaizstāj ar citām — ar veselām pogu kārbām, ar veselām autokravām uzreiz. Pogas tiek sašķaidītas lupatlēveros, tās iegrimst zemē, tās sadeg. To pašu var teikt par apakšveļu. No finansiālā viedokļa karš bija brīnumains ugunsgrēks: liela, alkīmiska degšana, un dūmi, kas no tās cēlās, pārvērtās naudā. Vismaz manam vectēvam. Taču šis fakts vairs nepriecēja viņa dvēseli un nestiprināja viņa paštaisnības izjūtu, kā būtu noticis agrākos, pašapmierinātākos gados. Viņš gribēja atgūt savus dēlus. Tiesa, dēli vēl nebija devušies nekādās briesmās: viņi joprojām atradās Bermudās un maršēja saulītē.

Pēc sava medusmēneša (pavadīta pie Fingera ezeriem Ņujorkas štatā) mani vecāki bija dzīvojuši Aviljonā, jo pašiem savs mājoklis vēl nebija iekārtots, un māte palika tur, lai vadītu mana vecātēva saimniecību. Viņiem trūka kalpotāju, jo visi darbaspējīgie bija nepieciešami vai nu fabrikās, vai armijā, un arī tāpēc, ka ģimene uzskatīja: Aviljonai ir jārāda priekšzīme, samazinot izdevumus. Māte lika gatavot vienkāršas maltītes — sautētu gaļu trešdienās, ceptas pupiņas svētdienas vakaros —, kas manam vectēvam bija pa prātam. Edīlijas smalkie mielasti viņam nekad nebija īsti gājuši pie sirds.

1915. gada augustā Karaliskajam Kanādas pulkam pavēlēja atgriezties Halifaksā, lai gatavotos doties uz Franciju. Ostā tas palika ilgāk par nedēļu, vācot pārtikas krājumus un jaunus rekrūšus un nomainot tropu formastērpus pret siltākām drēbēm. Vīriem izsniedza Rosa šautenes, bet vēlāk, dubļos, šāviņi negāja vaļā, atstājot kareivjus bezpalīdzīgus.

Mana māte ar vilcienu aizbrauca uz Halifaksu, lai pavadītu tēvu. Vilciens bija stāvgrūdām pilns ar vīriešiem, kuri devās uz fronti; viņa nedabūja vietu guļamvagonā, tāpēc visu ceļu sēdēja. Vagona ejās bija kājas, paunas un spļaujamtrauki; klepus, krākšana — bez šaubām, dzērāju krākšana. Kad viņa paraudzījās uz zēniskajām sejām sev apkārt, karš viņai kļuva reāls, nevis kā priekšstats, bet gan kā fiziska klātbūtne. Viņas jauno vīru varēja nogalināt. Viņa miesa varēja aiziet bojā; varēja tikt saraustīta gabalos; varēja kļūt par daļu no upura, kuru — tas tagad bija skaidrs — nāksies nest. Līdz ar šo atskārsmi māti pārņēma izmisums un ledainas šausmas, tomēr reizē arī — par to es esmu pārliecināta — zināms drūms lepnums.

Nezinu, kur vai uz cik ilgu laiku viņi abi apmetās Halifaksā. Vai tā bija pieklājīga viesnīca vai — telpu trūkuma dēļ — lēts ūķis, ostmalas naktspatversme? Vai viņi tur palika dažas dienas, vienu nakti, dažas stundas? Kādus vārdus viņi pārmija, ko teica? Droši vien jau to, ko parasti mēdz teikt, bet kas viņi bija? To vairs nav iespējams uzzināt. Tad kuģis — tvaikonis Kaledonietis — ar pulku uz klāja devās jūrā, un mana māte palika piestātnē kopā ar pārējām sievām, mādama un raudādama. Bet varbūt viņa neraudāja: tas viņai būtu licies nesavaldīgi.

Kaut kur Francijā. Nejaudāju aprakstīt to, kas te notiek, rakstīja mans tēvs, tāpēc nemaz nemēģināšu. Mēs varam tikai ticēt, ka šis karš ir uz labu un ka cilvēce pēc tā saglabāsies un attīstīsies. Kritušo ir (izsvītrots vārds) daudz. Agrāk es ne iedomāties nevarēju, uz ko ir spējīgi cilvēki. To, kas te jāpārcieš, nav iespējams (izsvītrots vārds).

Es katru dienu domāju par visiem mājiniekiem un jo sevišķi par Tevi, mana visudārgā Liliāna.