Aklais slepkava

Viņa saprata, vismaz saprata, ka ir jāsaprot. Viņa saprata un nebilda par to ne vārda, un lūdza Dievu, lai pietiek spēka piedot, un piedeva. Tomēr viņam noteikti nebija diez cik viegli sadzīvot ar šo viņas piedošanu. Brokastis piedošanas miglā: kafija ar piedošanu, biezputra ar piedošanu, piedošana uz grauzdiņa, kas apziests ar sviestu. Pret to viņš droši vien bija bezpalīdzīgs, jo kā lai noliedz kaut ko tādu, kas nekad netiek izrunāts skaļi? Mana māte ļaunojās ari uz to žēlsirdīgo māsu vai daudzajām māsām, kuras aprūpējušas tēvu dažādajos hospitāļos. Viņa vēlējās, lai par savu izveseļošanos viņš būtu parādā vienīgi viņai — viņas gādībai, viņas nenogurstošajai uzticībai. Tā ir pašaizliedzības otra puse: tās tirānija.

Tomēr tēvs nemaz nebija tik vesels. Patiesībā viņš bija pil­nīgs grausts, par ko liecināja kliedzieni tumsā, murgi, pēkšņās dusmu lēkmes, bļoda vai glāze, kas mesta pret sienu vai grīdu, bet nekad ne mātes virzienā. Viņš bija salauzts, un viņu vajadzēja salabot: tāpēc mana māte joprojām varēja būt noderīga. Viņa radīja ap tēvu mierpilnu gaisotni, izdabāja viņam, lutināja viņu, lika uz brokastgalda viņa iemīļotos ziedus un gādāja viņa iecienītās vakariņu maltītes. Viņš vismaz nebija saķēris sliktu slimību.

Taču bija noticis kaut kas daudz ļaunāks: tagad mans tēvs bija ateists. Virs ierakumiem Dievs bija pārsprādzis kā balons, un no viņa nepalika pāri nekas vairāk kā vien nosmulētas, mazas liekulības skrandiņas. Reliģija bija tikai nūja, ar ko sist zaldātus, un ikvienam, kurš apgalvoja pretējo, pauris bija pilns ar svētu­līgām blēņām. Kam kalpojusi Edija un Pērsija drosme — viņu vīrišķība, viņu drausmīgā nāve? Kas bija sasniegts? Viņus bija nogalinājušas kļūdas, ko pieļāvis bars noziedzīgu nejēgas veču, kuri tikpat labi būtu varējuši pārgriezt viņiem rīkli un pārmest viņus pār tvaikoņa Kaledonietis bortu. No visām šīm runām par cīnīšanos Dieva un cilvēces vārdā manam tēvam nāca vēmiens.

Manu māti pārņēma šausmas. Vai viņš gribēja sacīt, ka Pērsijs un Edijs nav gājuši bojā augstāka mērķa labad? Ka visi šie nabaga vīri ir krituši veltīgi? Bet, runājot par Dievu, — kurš gan cits bija palīdzējis viņiem izturēt šo pārbaudījumu un ciešanu laiku? Viņa lūgšus lūdzās, lai tēvs vismaz paturot savu ateismu pie sevis. Un tad dziļi nokaunējās, ka ir to lūgusi, — it kā viņai pats svarīgākais būtu kaimiņu viedoklis, nevis mana tēva dzīvās dvēseles attiecības ar Dievu.

Tomēr tēvs ņēma vērā šo vēlmi. Viņš izprata tās nepie­ciešamību. Turklāt tādā garā viņš runāja tikai tad, ja bija dzēris. Pirms kara viņš nemēdza dzert, katrā ziņā ne regulāri un apņēmīgi, toties dzēra tagad. Viņš dzēra un soļoja šurpu turpu pa istabu, pievilkdams kroplo kāju. Pēc brīža viņš sāka drebēt. Mana māte mēģināja viņu nomierināt, bet viņš negribēja mieri­nājumu. Viņš uzrāpās Aviljonas strupajā tornītī, apgalvojis, ka gri­bot uzsmēķēt. Patiesībā tas bija aizbildinājums, lai pabūtu vienatnē. Tur, augšā, viņš sarunājās pats ar sevi un triecās pret sienām, un pēdīgi piedzērās līdz nesamaņai. Lai šādi rīkotos, viņš izvairījās no manas mātes klātbūtnes, jo, pēc paša domām, vēl arvien bija džentlmenis vai vismaz turpināja tīties šīs maskas skrandās. Viņš negribēja māti nobiedēt. Un, manuprāt, reizē smeldzīgi apzinājās, cik neganti viņu kaitina mātes labi domātā palīdzība.

Viegls solis, smags solis, viegls solis, smags solis, kā dzīvniekam, kuram viena ķepa lamatās. Vaidi un apslāpēti kliedzieni. Plīstoši stikli. Šīs skaņas mēdza mani pamodināt: tornīša grīda atradās virs manas istabas.

Pēc tam soli kāpa lejup; tad iestājās klusums, aiz manas guļamistabas durvju aizvērtā taisnstūra iezīmējās melns siluets. Es viņu tur nesaredzēju, taču sajutu — klibu briesmoni ar vienu aci, tik skumju. Es biju pieradusi pie šiem trokšņiem, neticēju, ka viņš kādreiz varētu nodarīt man pāri, tomēr visviens izturējos pret viņu piesardzīgi.

Nevēlos radīt iespaidu, ka tā viņš darīja katru vakaru. Un šie gadījumi — varbūt lēkmes — ar laiku arī gāja mazumā un kļuva arvien retāki. Tomēr bija manāms, ka tas atkal tuvojas, jo manai mātei sakniebās lūpas. Viņai bija sava veida radars, viņa spēja uztvert tēva augošā niknuma viļņus.

Vai es gribu sacīt, ka tēvs viņu nemīlēja? Nebūt ne. Tēvs viņu mīlēja; dažā ziņā pat bija viņai bezgala uzticīgs. Taču tēvs nespēja viņu sasniegt, un par māti ir sakāms tas pats. Skita, it kā abi būtu iedzēruši kādu liktenīgu burvju dzērienu, kas izšķīris viņus uz mūžu, kaut arī abi dzīvoja vienā mājā, ēda pie viena galda, gulēja vienā gultā.

Kā gan tas būtu — ilgoties, alkt pēc kāda, kurš diendienā ir tepat tavu acu priekšā? To es nekad neuzzināšu.