Aklais slepkava

Pēc dažiem mēnešiem mans tēvs sāka doties savos apkau­nojošos klaiņojumos. Bet ne jau mūsu pilsētiņā, vismaz sākumā ne. Ar vilcienu aizbraucis uz Toronto "darīšanās", viņš sāka žūpot un arī runčoties, kā to dēvēja tolaik. Valodas izplatījās pārsteid­zoši ātri, kā jau pieklājas skandālam. Savādi, taču gan manu māti, gan tēvu pilsētā tāpēc sāka cienīt vēl vairāk. Kurš gan varēja tēvu vainot, ņemot vērā to, kas noticis? Kas attiecas uz māti, tad par spīti visam, ko viņa pārcietusi, no viņas lūpām nekad nebija dzirdēta ne mazākā sūdzība. Un tas bija tieši tā, kā tam jābūt.

(Kā es to visu zinu? Es to nezinu, ne parastajā zināšanas izpratnē. Bet tādās mājās kā mūsējā vairāk par vārdiem nereti izpauž klusēšana — sakniebtas lūpas, sānis pagriezta galva, ašs, slepens skatiens. Pleci, uzrauti tā, it kā tos nospiestu smaga nasta. Nav brīnums, ka mēs ar Loru pasākām noklausīties pie durvīm.)

Manam tēvam piederēja vairāki pastaigas spieķi ar īpašiem rokturiem — no ziloņkaula, sudraba, melnkoka. Viņš uzskatīja par svarīgu akurāti ģērbties. Viņš nekad nebija domājis, ka beigu beigās vadīs ģimenes uzņēmumu, bet tagad, kad tas bija noticis, viņš bija apņēmies veikt savu uzdevumu labi. Viņš būtu varējis fabrikas pārdot, bet nebija pircēju — tajos laikos, par viņa prasīto cenu. Turklāt viņš juta pienākumu, ja ne pret sava tēva piemiņu, tad pret savu kritušo brāļu piemiņu. Nosaukumu uzņēmuma veid­lapās viņš nomainīja pret Ceisu un Dēliem, kaut gan atlicis bija tikai viens dēls. Viņš vēlējās pats savus dēlus, vislabāk divus, lai tie aizstātu mirušos. Viņš nedomāja atkāpties.

Vīri tēva fabrikās sākumā izturējās pret viņu ar cieņu. Ne jau tikai medaļu dēļ. Tiklīdz beidzās karš, sievietes atkāpās malā pašas vai tika pagrūstas, un viņu darbavietas aizpildīja atgriezušies vīrieši — proti, tie, kuri vēl spēja strādāt. Tomēr visiem darba nepietika: kara laika pieprasījums bija izsīcis. Visā valstī tika slēg­tas fabrikas vai uz laiku apturēta ražošana, bet ne mana tēva fabrikās. Viņš pieņēma darbā jaunus strādniekus, pieņēma pār­lieku daudz. Pieņēma veterānus. Viņš sacīja, ka valsts nepateicība esot nicināma un ka tās uzņēmējiem tagad vajadzētu atlīdzināt par daļu no tā, kas viņiem pieder. Tomēr tā rīkojās tikai gaužām nedaudzi. Viņi izlikās to neredzam, bet mans tēvs, kurš tiešām neredzēja ar vienu aci, nespēja izlikties par aklu. Tā viņu pamazām sāka uzskatīt par renegātu un par drusku ķertu.

Ārēji es biju īsta tēva meita. Es biju vairāk līdzīga viņam; biju mantojusi viņa drūmo skatienu, viņa ietiepīgo skepsi. (Tāpat kā beigās arī viņa medaļas. Tās viņš bija novēlējis man.) Kad es liedzos klausīt, Rīnija mēdza sacīt, ka man esot cieta daba un viņa gan zinot, kur man tāda radusies. Turpretī Lora bija mātes meita. Dažā ziņā viņai piemita mātes dievbijība; viņai bija mātes augstā, skaidrā piere.

Taču āriene viļ. Es nekad nebūtu spējusi nobraukt lejā no tilta. Tēvs to būtu spējis. Māte ne.

Te nu mēs esam 1919. gada augustā, visi trīs kopā — mans tēvs, mana māte, es — un cenšamies. Ir novembris; gandrīz klāt

gulētiešanas laiks. Mēs sēžam Aviljonas rīta istabā. Tur ir kamīns, tajā deg uguns, jo laiks kļuvis vēss. Māte veseļojas pēc nesenas, noslēpumainas slimības, kurai esot kāds sakars ar nerviem. Viņa lāpa drēbes. Tas nemaz nebūtu jādara — viņa varētu kādu nolīgt —, taču viņa grib to darīt; viņai patīk, ja ir kaut kas, ar ko nodarbināt rokas. Viņa šuj klāt pogu, kas notrūkusi vienai manai kleitai: par mani mēdz teikt, ka es netaupot drēbes. Uz apaļā galda viņai pie elkoņa ir rokdarbu groziņš, kam augšmala pīta no vaniļas stiebriem, indiešu izstrādājums, tajā viņa glabā šķēres, diegu spolītes un koka lāpāmo olu; un arī savas jaunās, apaļās brilles, lai nenomētājas. Smalkiem darbiem tās viņai nav nepieciešamas.

Kleita viņai ir debeszila, ar platu, baltu apkakli un baltām aprocēm, apšūtām ar pikē audumu. Mati pāragri sākuši sirmot. Doma par matu krāsošanu viņai būtu tikpat neiespējama kā doma par to, ka varētu nocirst roku, tāpēc viņai ir jaunas sievie­tes seja, ko ieskauj dzelkšņu pūku ērkulis. Tie ir pāršķirti vidū, šie mati, un platos, elastīgos viļņos plūst uz pakausi, kur savieno­jas sarežģītā loku un cilpu mezglā. (Piecus gadus vēlāk, kad māte nomira, mati bija apgriezti īsi, modernāki, mazāk valdzinoši.) Plaksti viņai nolaisti, vaigi apaļīgi tāpat kā vēders; vieglais smaids ir maigs. Elektriskā lampa ar dzeltensārto abažūru met viņai sejā liegu blāzmu.

Viņai iepretim uz mazā dīvāniņa sēd mans tēvs. Viņš zviln spilvenos, taču ir nemierīgs. Viena plauksta nolikta uz maitātās kājas ceļa; kāja šūpojas augšup, lejup. (.Maitātā kāja — šis apzīmējums mani interesē. Vai šī kāja ir samaitāta vai izdarījusi kaut ko sliktu? Varbūt tās slēptā kroplība patiesībā ir sods?)