Aklais slepkava

Vakar vakarā ieraduma pēc skatījos televīzijas meteoroloģisko kanālu. Citur pasaulē notiek plūdi: putojošs, brūns ūdens, garām peld uzpūtušās govis, izdzīvojušie, cieši kopā saspiedušies, tup uz jumtiem. Tūkstoši ir noslīkuši. Tajā tiek vainota globālā sasilšana: stāsta, ka cilvēkiem esot jāizbeidz dedzināt lietas. Benzīnu, naftu, veselus mežus. Taču viņi nedomā izbeigt. Kā parasti, viņus uz priekšu trenc alkatība un bads.

Kur es paliku? Pašķiru lapu atpakaļ: joprojām plosās karš. Plosās, tā mēdza teikt par kariem; un saka vēl arvien, cik man zināms. Taču šajā lappusē, jaunā, tīrā lappusē es likšu karam beigties — es viena, ar vienu savas melnās plastmasas pildspalvas vilcienu. Man tikai jāuzraksta: 1918. gads. 11. novembris. Pamiera diena.

Tā. Tas ir cauri. Ieroči klusē. Vīri, kas palikuši dzīvi, skatās debesīs, sejas nokvēpušas, drēbes izmirkušas; viņi izrāpjas no saviem ierakumiem un netīrajām alām. Abas puses jūt, ka ir cietušas sakāvi. Pilsētās, laukos, šeit un aiz okeāna, sāk zvanīt visi baznīcu zvani. (Es atceros, kā zvanīja zvani. Tā ir viena no manām pirmajām atmiņu ainām. Tas bija tik savādi — gaiss bija tik pilns ar skaņām un reizē tik tukšs. Rīnija izveda mani ārā paklausīties. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Paldies Dievam, viņa teica. Diena bija auksta, uz kritušajām lapām salna, ūdensrožu dīķī ledus kārtiņa. Es sašķaidīju to ar nūju. Kur bija māte?)

Tēvs bija ievainots pie Sommas, tomēr atveseļojies un paaugstināts par jaunāko leitnantu. Pie Vimī pakalniem viņu ievainoja vēlreiz, bet ne smagi, un viņš tika paaugstināts par kapteini. Tad viņu ievainoja pie Burlonas meža, šoreiz nopietnāk. Kamēr viņš ārstējās Anglijā, karš beidzās.

Viņš nepaguva ierasties uz gaviļpilno karaspēka sagaidīšanu Halifaksā, uz uzvaras parādēm un tā tālāk, toties Taikonderogā tika sarīkots īpašs apsveikums viņam vienam pašam. Vilciens apstājās. Atskanēja gaviļu saucieni. Augšup sniedzās rokas, lai palīdzētu viņam izkāpt, tad ļaudis sastomījās. Parādījās viņš. Viņam bija viena vesela acs un viena vesela kāja. Seja izdēdējusi, rētaina, fanātiska.

Atvadas var būt satriecošas, bet atgriešanās neapšaubāmi ir vēl ļaunākas. Dzīva miesa nekad nespēj mēroties ar spožo ēnu, ko met tās prombūtne. Laiks un attālums izpludina aprises; un tad pēkšņi mījotais ir ieradies, un ir dienasvidus ar savu nežēlīgo gaismu, un katrs plankumiņš un pora, un krunciņa, un rugājs ir skaidri saskatāmi.

Tāpat notika ar manu māti un tēvu. Kā lai katrs no viņiem izpirktu otra priekšā vainu par to, ka ir tik ļoti mainījies? Par to, ka viņš nav tāds, kā gaidīts. Kā lai tur nerastos nepatika? Klusi un netaisni lolota nepatika, jo nebija jau neviena, ko vainot, vismaz neviena, uz kuru varētu norādīt tieši. Karš jau nebija persona. Kāpēc uzvelt vainu viesuļvētrai?

Tur nu viņi stāv, uz dzelzceļa perona. Spēlē pilsētiņas orķestris, lielākoties pūšamie instrumenti. Viņš ir mundierī; medaļas kā caurumi, kas izšauti audumā, caur kuru saskatāms viņa īstā metāla ķermeņa blāvais spīdums. Viņam līdzās neredzami stāv brāļi — abi zudušie zēni, tie, kuru zaudējumu viņš jūt. Tur ir mana māte savā labākajā kleitā ar jostu un atlokiem, cepurē ar košu lenti. Viņas smaids dreb. Neviens īsti nezina, ko darīt. Avīžnieka fotokamera notver viņus savā zibsnī; viņi iepleš acis, kā pieķerti nozieguma vietā. Tēva labo aci sedz melns apsējs. Kreisā acs nikni un drūmi blenž. Zem apsēja, vēl neatsegts, ir ievainotas miesas tīkls, zaudētā acs ir zirneklis.

"Atgriezies varonis, Ceisu mantinieks," taurēs avīze. Vēl viens apstāklis: mans tēvs tagad ir mantinieks, proti, palicis gan bez tēva, gan bez brāļiem. Karaļvalsts ir viņa rokās. Viņš jūtas kā mēsls.

Vai mana māte raudāja? Iespējams. Viņi droši vien neveikli saskūpstījās, kā atnākuši uz boksa maču, uz kuru viņš nopircis aplamu biļeti. Viņš atcerējās ko citu, nevis šo izdarīgo, rūpēs pagurušo sievieti, kam sudraba ķēdītē ap kaklu mirdz pensnejs taisni kā tādai vecmeitās palikušai tantei. Tagad viņi bija sveši un — tas noteikti ienāca prātā abiem — vienmēr bija tādi bijuši. Cik spilgta bija gaisma. Cik loti viņi bija novecojuši. Nebija vairs ne miņas no jaunā vīrieša, kurš reiz tik godbijīgi nometies ceļos uz ledus, lai sašņorētu viņai slidzābakus, un no jaunās sievietes, kura piemīlīgi pieņēmusi šo cieņas apliecinājumu.

Starp viņiem gluži kā zobens materializējās vēl kaut kas cits. Protams, viņam bija bijušas citas sievietes, tādas, kuras blandās ap kaujas laukiem, izmantodamas gadījumu. Maukas, bez aplinkiem lietojot šo vārdu, kuru mana māte nemūžam neņemtu mutē. To viņa droši vien nojauta, sajutusi viņa pirmo pie­skārienu: biklums, godbijība bija pagaisusi. Iespējams, viņš bija pretojies kārdinājumam Bermudās, pēc tam Anglijā, līdz tam laikam, kad Edijs un Pērsijs krita un viņš pats tika ievainots. Pēc tam viņš bija krampjaini tvēries pie dzīves, pie katras sau­jiņas, kuru izdevās aizsniegt. Kā lai viņa nesaprastu, cik tas bijis nepieciešams tādos apstākļos?