Aklais slepkava

Aviljonā mana māte lika sarosīties savam gribasspēkam. Viņa ticēja valsts dienesta jēgai; viņa juta nepieciešamību atrotīt piedurk­nes un darīt kaut ko derīgu armijas labā. Viņa nodibināja Atbalsta pulciņu, kas vāca naudu, rīkojot labdarības tirdziņus. Par šo naudu tika sagādātas mazas kastītes ar tabaku un saldumiem un sūtītas uz ierakumiem. Šī darba veikšanai māte plaši atvēra Aviljonas durvis, un no tā (teica Rīnija) dabūja ciest grīdas. Viņas pulciņš ne tikai rīkoja labdarības tirdziņus, bet katru otr­dienas pēcpusdienu viesistabā adīja karavīriem noderīgas lietas — mazgāšanās drāniņas jaunkareivjiem, šalles vairāk pieredzējušiem, balaklavas un cimdus lietpratējiem. Drīz viņām ceturtdienās pievienojās jauns rekrūšu bataljons — vecākas, mazāk izglītotas sievietes no Zogsas dienvidu krasta, kuras prata adīt kaut vai aizvērtām acīm. Viņas darināja zīdaiņu drēbītes armēņiem, kuri, cik dzirdams, mira badā, un kaut kam tādam, ko sauca par Aizjūras bēgļiem. Pēc divām adīšanas stundām ēdamistabā tika pa­sniegts pieticīgs launags, lejup gurdi noraudzījās Tristans un Izolde.

Kad ielās un tuvējo miestiņu slimnīcās sāka parādīties sa­kropļoti karavīri — Taikonderogā slimnīcas vēl nebija —, mana māte viņus apmeklēja. Viņa izraudzījās smagākos gadījumus — vīriešus, kuri diez vai (teica Rīnija) spētu uzvarēt skaistuma konkursos, — un no šiem apmeldējumiem atgriezās izmocījusies un satricināta un lāgiem pat apraudājās, virtuvē dzerdama kakao, ko Rīnija uzvārīja, lai viņu uzmundrinātu. Viņa netaupīja sevi, tā teica Rīnija. Viņa grāva savu veselību. Viņa strādāja pāri spēkiem, īpaši ņemot vērā viņas stāvokli.

Kāds cildenums reiz tika piedēvēts šīm nosliecēm — strādāt pāri spēkiem, netaupīt sevi, graut savu veselību! Ar tādu paš­aizliedzību neviens nepiedzimst:' to var iemantot vienīgi ar gaužām neatlaidīgu disciplīnu, ar dabisko tieksmju iznīcināšanu, un manos laikos šī prasme vai noslēpums acīmredzot jau bija nogrimis aizmirstībā. Vai varbūt es nemaz nemēģināju, pēc tam kad biju cietusi no tā, kā šī pašaizliedzība ietekmēja manu māti.

Kas attiecas uz Loru — viņa nebija pašaizliedzīga, itin nemaz ar ne. Toties viņai nebija ādas, un tas ir pavisam kas cits.

Es piedzimu 1916. gada jūnija sākumā. Drīz pēc tam krita Pērsijs — smagā artilērijas apšaudē pie Ipras, un jūlijā pie Sommas gāja bojā Edijs. Vismaz tika pieņemts, ka viņš ir miris: tur, kur viņš bija redzēts pēdējo reizi, rēgojās liela sprādziena bedre. Šie notikumi sāpīgi skāra manu māti, bet vēl daudz sāpīgāk — vectēvu. Augustā viņu piemeklēja smaga trieka, kura postoši ietekmēja runasspējas un atmiņu.

Fabriku vadību neoficiāli pārņēma mana māte. Viņa kļuva par starpnieci starp vectēvu — par kuru teica, ka viņš atlabstot, — un visiem pārējiem un ik dienu tikās ar sekretāru un daudza­jiem fabriku priekšstrādniekiem. Tā kā viņa vienīgā spēja — vai vismaz apgalvoja, ka spējot, — saprast, ko vectēvs saka, tad kļuva par viņa tulku; un, tā kā viņai vienīgajai bija atļauts turēt vec­tēva roku, tad viņa to vadīja, uzvelkot parakstu; un kurš gan var apzvērēt, ka reizumis viņa nepaļāvās pati uz savu spriedumu?

Tiesa, bez problēmām neiztika. Kara sākumā sestdaļa no visiem strādniekiem bija sievietes. Kara beigās viņu skaits sastādīja divas trešdaļas. Atlikušie vīrieši bija veci vai daļēji sakropļoti, vai kāda cita iemesla dēļ nederīgi karam. Viņi ņēma ļaunā sieviešu pārākumu un kurnēja par viņām vai plēsa piedauzīgus jokus, bet sievietes savukārt uzskatīja viņus par vārguļiem vai simulantiem un izturējās pret viņiem ar slikti slēptu nicinājumu. Dabiskā lietu kārtība — tāda, kāda tā bija pēc manas mātes domām, — sagriezās ar kājām gaisā. Tomēr alga bija laba, un nauda ieeļļo zobratus, un kopumā mana māte bija spējīga panākt, lai darbs rit pietiekami raiti.

Es iztēlojos, kā mans vectēvs vēlu vakarā sēd savā bibliotēkā zaļā ādas krēslā ar misiņa kniedēm, pie sava rakstāmgalda, kurš darināts no sarkankoka. Pirksti salikti kopā — jutīgās rokas pirk­sti un tās rokas pirksti, kas vairs nejūt neko. Viņš ieklausās, kādu gaidīdams. Durvis ir pusvirus; aiz tām viņš pamana ēnu. Viņš saka: "Nāc iekšā," — viņš grib to pateikt —, bet neviens nenāk un neatsaucas.

Ierodas skarbā slimokopēja. Viņa noprasa, ko gan viņš domājot, viens pats te sēdēdams tumsā. Viņš dzird kādu skaņu, bet tie nav vārdi, drīzāk izklausās pēc kraukļiem; viņš neatbild. Slimokopēja saņem viņu aiz delma, viegli izceļ no krēsla, aizstiepj uz gultu. Čaukst viņas baltie svārki. Viņš dzird sausu vēju, kas pūš pār nezālēm aizaugušiem rudens laukiem. Viņš dzird sniega čukstus.

Vai viņš zināja, ka abi dēli ir miruši? Vai vēlējās, lai viņi atkal ir dzīvi, laimīgi atgriezušies mājās? Vai viņš pieredzētu skumjākas beigas, ja šī vēlēšanās piepildītos? Varbūt — tā notiek bieži —, tomēr tādas domas nesniedz mierinājumu.

Gramofons