Aklais slepkava

Ir kāds momentuzņēmums, kurā mana māte redzama skolo­tāju kursu laikā Londonā, Ontārio štatā, kopā ar divām citām meitenēm; visas trīs stāv uz savas pansijas lieveņa pakāpieniem un smaida, ieķērušās cita citai elkonī. Abās pusēs samestas ziemas sniega kaudzes; no jumta pil lāstekas. Manai mātei mugurā roņ­ādas kažociņš; zem cepures malas sprikst smalko matu galiņi. Viņa droši vien jau iegādājusies pensneju, kuru valkāja pirms savām pūces brillēm, kuras es atceros, — viņa agri kļuva tuvredzīga, — taču šai attēlā viņa ir bez pensneja. Redzama viena viņas kāja zābaciņā ar kažokādas apmali, potīte koķeti pagriezta. Viņa izskatās drosmīga, pat pārgalvīga, kā zēnisks pirāts.

Pēc kursu beigšanas viņa sāka strādāt skolā, kurā bija tikai viena telpa, apvidū tālāk uz rietumiem un ziemeļiem, kas tolaik tika uzskatīts par dziļu nomali. Viņu bija satriekusi šī pieredze — nabadzība, tumsonība, utis. Rudenī bērnus tur mēdza iešūt

apakšveļa un vīles atardīja tikai pavasari — šī detaļa palikusi man prātā kā sevišķi briesmīga. Protams, teica Rīnija, tā nebija īstā vieta tādai dāmai kā tava māte.

Tomēr mana māte juta, ka šādi kaut ko paveic — kaut ko dara vismaz dažu šo nelaimīgo bērnu labā, viņa pati tā cerē­ja; turklāt Ziemassvētku brīvlaikā taču drīkstēja braukt mājās. Tika izteiktas piezīmes par to, cik viņa bāla un tieva: viņai vai­dos trūka sārtuma. Tātad tur nu viņa bija, slidošanas ballē uz aizsalušā dzirnavu dīķa, kopā ar manu tēvu. Sākumā viņš bija aizšņorējis viņai slidzābakus, nometies uz viena ceļgala.

Abi jau kādu laiku bija pazīstami, pateicoties saviem tēviem. Bija notikušas iepriekšējas, visām pieklājības prasībām atbilstošas tikšanās. Abi bija spēlējuši teātri Edīlijas pēdējā dārza svētku uzvedumā — viņš bija tēlojis Ferdinandu, viņa — Mirandu cen­zētā Vētras versijā, kurā gandrīz pilnīgi bija izskausts gan sekss, gan Kalibans. Rīnija stāstīja, ka māte bijusi perlamutra sārtā kleitā, ar rožu vainagu galvā; un vārdus viņa izrunājusi tik skaidri, taisni kā tāds eņģelis. Cik brīnišķa tu, jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt! Un viņas apžilbušo, dzidro, tuvredzīgo acu aiz­plīvurotais skatiens. Bija viegli saprast, kā tas viss noticis.

Mans tēvs būtu varējis meklēt kur citur, lūkoties pēc sievas ar lielāku naudu, taču viņš acīmredzot bija gribējis pārbaudīto un uz­ticamo: kādu, uz kuru var paļauties. Par spīti savai degsmei — kā šķiet, viņam reiz piemitusi degsme — viņš bija nopietns jauneklis, stāstīja Rīnija, likdama noprast, ka citādi mana māte būtu viņu atraidījusi. Viņi abi bija nopietni katrs savā veidā; abi vēlējās sasniegt kādu godpilnu mērķi, padarīt pasauli labāku. Cik vilinoši, cik bīstami ideāli!

Kad abi bija vairākas reizes apslidojuši ap dīķi, tēvs bildināja māti. Man liekas, to viņš būs darījis bikli, taču vīrieša biklums tolaik bija krietnuma pazīme. Tai mirldī, lai gan abi noteikti saskārās ar plecu un gurnu, viņi neskatījās viens uz otru; viņi stāvēja viens otram līdzās, labās rokas sadotas priekšā, kreisās aiz muguras. (Kā viņa bija ģērbusies? Rīnija zināja arī to. Zila adīta šalle, tai pieskaņota berete un adīti pirkstaiņi. Tos māte bija noadījusi pati. īss ziemas mētelis sūnzaļā krāsā. Piedurknē iebāzts mutautiņš, — Rīnija piezīmēja, ka to viņa neesot piemirsusi nekad atšķirībā no dažiem citiem ļaudīm, kurus viņa gan varētu nosaukt vārdā.)

Ko mana māte darīja šai izšķirīgajā brīdī? Viņa pētīja ledu. Viņa neatbildēja uzreiz. Tas nozīmēja "jā".

Visapkārt viņiem vīdēja apsnigušas klintis un baltas lāstekas — viss balts. Zem viņu kājām bija ledus, arī balts, un zem tā — upes ūdens ar saviem virpuļiem un zemstrāvām, tumšs, bet neredzams. Tā es iztēlojos to laiku, pirms mēs ar Loru bijām piedzimušas, — tik mirdzošs, tik nevainīgs, ārēji tik nesatricināms, bet plāns ledus tik un tā. Zem lietu virspuses atradās neizteiktais, kas gausi vārījās.

Pēc tam bija gredzens un paziņojums avīzēs; un pēc tam — kad māte, pildīdama savu pienākumu, bija pabeigusi mācību gadu un atgriezusies — notika svinīgas tējas pēcpusdienas. Galds bija skaisti klāts, ar sparģeļu ruletītēm un ar ūdenskrešu salātu sendvičiem, un ar triju veidu kūkām — gaišo, tumšo un augļu —, un pati tēja tika pasniegta sudraba servīzē, uz galda bija rozes, baltas vai sārtas, vai varbūt bāli dzeltenas, bet ne sarkanas. Sarkana krāsa nepiedienēja saderināšanās svinībām. Kāpēc ne? Vēlāk uzzināsi, atbildēja Rīnija. 1

Un tad — pūrs. Rīnijai gaužām patika uzskaitīt tā sastāv­daļas — naktskreklus, peņuārus, mežģīņu veidus uz tiem, spilvendrānas ar izšūtām monogrammām, palagus un apakšsvārkus. Viņa stāstīja par skapjiem un kumodes atvilktnēm, un veļas skapīšiem un par to, kas viss tur glabājams, glīti salocīts. Netika bilsts ne vārds par augumiem, uz kuriem visi šie audumi pēdī­gi tiks uzvilkti: kāzas Rīnijas izpratnē lielākoties bija apģērba jautājums, vismaz ārēji.

Un tad vajadzēja sastādīt viesu sarakstu, uzrakstīt ielūgumus, izraudzīties ziedus un tā tālāk līdz pat kāzām.