Aklais slepkava

Es sēžu viņam blakus, bet ne pārāk tuvu. Viņa roka gul uz dīvāna atzveltnes man aiz muguras, taču nepieskaras. Man klēpī ir ābece; es lasu viņam no tās priekšā, lai parādītu, ka protu lasīt. īstenībā es to nemaz neprotu, esmu tikai ielāgojusi burtu apveidus un vārdus, kuri ir zem attēliem. Uz dīvāngaldiņa ir gramofons, taure ceļas no tā augšup kā liels metāla zieds. Mana pašas balss man atgādina to balsi, kura reizēm plūst no šīs tau­res: sīka un smalka, un tāla; kaut kas tāds, ko iespējams izslēgt ar vienu pirkstu.

A — tas ir Ābolrausis, Ko siltu galdā liek; Tiek vienam drupatiņa, Bet citam rieciens tiek.

Es paskatos uz tēvu, lai redzētu, vai viņš klausās. Lāgiem viņš nedzird, ka ar viņu runā. Viņš notver manu skatienu un vāri uzsmaida man.

B — tas ir Bērniņš, Ko mīlam mēs; Tam divas roķelītes Un divas kājeles.

Tēvs atkal raugās ārā pa logu. (Vai viņš iedomājās sevi stā­vam ārpusē aiz šī loga un raugāmies iekšā? Kā bāreni, izraidītu uz mūžiem — kā nakts klejotāju? Tika taču uzskatīts, ka viņš cīnījies tieši par visu šo — par šo idilli pie kamīna, par šo omulīgo ainu no kviešu pārslu reklāmbildes: apaļīgā sārtvaidze sieva, tik sirsnīga un laba, rātnais, pielūgsmes pilnais bērns. Cik banāli, cik garlaicīgi. Vai varētu būt, ka viņš jūt zināmu nostalģiju pēc kara par spīti tā smirdoņai un bezjēdzīgajām asinspirtīm? Pēc tās instinktu dzīves, kurā nav vietas šaubām?)

U — tas ir Uguns, labs kalps, slikts saiminieks; Ja to laiž vaļā, Tam postīt prieks.

Grāmatas attēlā redzams lēkājošs vīrs vienās liesmās — uguns spārni izšāvušies viņam no papēžiem un pleciem, no galvas dīgst mazi, ugunīgi radziņi. Viņš skatās pār plecu ar šķelmīgu, vili­nošu smaidu, un viņam mugurā nav drēbju. Uguns nespēj nodarīt viņam pāri, nekas nespēj nodarīt viņam pāri. Sī iemes­la dēl es esmu viņā iemīlējusies. Ar vaska krītiņiem esmu piezīmējusi klāt vēl dažas liesmas.

Māte izdur adatu caur pogu, nogriež pavedienu. Es turpinu lasīt arvien bažīgākā balsī — par laipnajiem M un N, par ērmīgo Q un cieto R un par draudīgi svilpojošo S. Tēvs stingi skatās liesmās, vērodams, kā lauki un meži, mājas un pilsētas, vīri un brāļi izkūp dūmos, maitātā kāja kustas pati savā nodabā kā sunim, kurš pa sapņiem skrien. Šajā aplenktajā pilī ir viņa mājas; viņš ir tās vilkatis. Dzestrais citronkrāsas saulriets aiz loga izbalo pelēks. Es to vēl nezinu, bet drīz piedzims Lora.

Maizes diena

Nepietiek lietus, saka fermeri. Cikādes dursta gaisu ar savu saucienu vienīgo, svilinošo noti; pa ceļiem vērpjas smiltis; ceļmalas zālainajās strēlēs sisina sienāži. Kļavu lapas nokarājas no zariem kā ļengani pirkstaiņi; mana ēna uz ietves sprakšķ-

Es pastaigājos agri, pirms saule nav sākusi svelmēt pa īstam. Ārsts mani skubina: viņš apgalvo, ka ar mani ejot uz priekšu; bet uz kurieni tas ir? Par savu sirdi es domāju kā par biedru bezgalīgā forsētā pārgājienā, mēs abas esam iesietas vienā virvē, negribīgas sazvērnieces kādā intrigā vai taktiskā plānā, kuru pašas nepārzinām. Kurp mēs ejam? Uz nākamo dienu. Man nav nepa­manīts paslīdējis garām tas, ka objekts, kurš notur mani pie dzīvības, reiz mani arī nogalinās. Šai ziņā tā ir kā mīlestība vai vismaz zināms tās veids.

Šodien es atkal aizgāju uz kapsētu. Kāds bija nolicis uz Loras kapa oranžu un sarkanu cinniju pušķi; karstas krāsas puķes, nebūt ne mierinošas. Kad nonācu tur, tās jau bija apvītušas, tomēr joprojām izstrāvoja savu piparaino smaržu. Man ir aizdo­mas, ka puķudobēs pie Pogu fabrikas tās sazadzies kāds sīkstulīgs vai varbūt mazliet ķerts pielūdzējs; tomēr uz kaut ko tamlīdzīgu būtu spējīga arī Lora pati. Viņai bija gaužām miglaina nojausma par īpašuma tiesībām.

Atceļā iegriezos virtuļu bodītē: ārā kļuva arvien tveicīgāks, un man gribējās pabūt ēnā. Šī ēstuve ne tuvu nav jauna; tā ir diez­gan noplukuši par spīti mundrajām nodevām modei — tur ir gaišdzeltenas flīzes, baltie plastmasas galdiņi pieskrūvēti pie grī­das, tiem apkārt krēsli, taisīti pēc viena šablona. Šī vieta man atgādina kādu iestādi; varbūt bērnudārzu kādā nabadzīgākā apkaimē vai patversmi garīgi nestabilajiem. Te nav pārāk daudz tādu lietu, ko varētu mētāt pa gaisu vai izmantot duršanai: pat galda piederumi ir no plastmasas. Te ož pēc stipri taukainas cepamās ellas, kam piejaucies dezinfekcijas līdzekļa priežu aromāts, un visam pāri klājas plāna remdenas kafijas plēvīte.

Es nopirku mazu krūzīti ledustējas un glazētu kūciņu, kura čīkstēja man zobos kā putuplasts. Apēdusi pusi no tās, ar ko man arī pietika, es laipoju pa slideno grīdu uz sieviešu tualeti. Savās daudzajās pastaigās es prātā esmu sastādījusi karti, kur uzrādītas visas viegli pieejamās tualetes Taikonderogā — tas ir tik parocīgi, ja pēkšņi savajagas, — un šo, virtuļu bodītē, pat­laban esmu iecienījusi visvairāk. Tā nebūt nav tīrāka par pārējām vai labāk apgādāta ar tualetes papīru, toties tajā var lasīt uzrakstus. Uzraksti ir visās, bet vairumā vietu tie bieži tiek aizkrāsoti, tur­pretī virtuļu bodītē paliek redzami daudz ilgāk. Tāpēc šeit ir ne tikai teksti, bet arī komentāri tiem.