Aklais slepkava

Aviljonas virtuve nebija tumša kā tā piekvēpuši Viktorijas laiku ala, kāda droši vien bija bijusi reiz, pirms trīsdesmit gadiem. Nē, tā bija balta — baltas sienas, balts, emaljēts galds,

balta malkas plīts, melnbalti flīzēta grīda —, ar narcišu dzelte­niem aizkariem pie jaunajiem, paplašinātajiem logiem. (Virtuve bija pārbūvēta pēc kara; tā bija viena no tēva kaunīgajām dāvanām mātei, lai izpirktu vainu.) Rīnija uzskatīja šo virtuvi par pēdējo modes kliedzienu un uzturēja nevainojami spodru, kopš mana māte bija izskaidrojusi viņai visu par mikrobiem, to nelā­gajām īpašībām un paslēptuvēm.

Maizes dienās Rīnija iedeva mums mīklas pikučus, no kā lipi­nāt maizes cilvēciņus ar rozīnēm acu un pogu vietā. Tad viņa tos mums izcepa. Es savu cilvēciņu apēdu, bet Lora savējo pataupīja. Reiz Rīnija atrada Loras kumodes augšējā atvilktnē veselu rindu šo cilvēciņu, tie bija cieti kā akmens, ievīstīti Loras mutautos kā mazas mūmijas ar maizes ģīmīšiem. Rīnija teica, ka tie pievilināšot peles un tāpēc tūdaļ esot jāizmet atkritumos, bet Lora pieprasīja masu apbedīšanu virtuves dārziņā aiz rabarberu krūma. Viņa sacīja, ka vajagot skaitīt lūgšanas. Ja nē, viņa savu mūžu vairs neēdīšot vakariņas. Viņa vienmēr stūrgalvīgi kaulējās, ja bija apņēmusies palikt pie sava.

Rīnija izraka bedri. Dārzniekam bija brīvdiena; Rīnija izman­toja viņa lāpstu, kuru neviens nedrīkstēja ņemt, taču šis bija īpašs gadījums. "Lai Dievs žēlīgs viņas vīram," Rīnija noteica, kamēr Lora lika savus maizes cilvēciņus glītā rindiņā. "Viņa ir stūrgalvīga kā ēzelis."

"Man vīra nemaz nebūs," Lora attrauca. "Es dzīvošu viena pati garāžā."

"Un man arī nebūs," es piebalsoju, lai neatpaliktu.

"Tas nu nav ticams," Rīnija piezīmēja. "Tev tak patīk savā jaukajā, mīkstajā gultiņā. Garāžā tev būtu jāguļ uz cementa, ^ tu viscaur nosmulētos ar smērēm un eļļu."

"Bet es dzīvošu oranžērijā," es teicu.

"To vairs nekurina," Rīnija iebilda. "Ziemā tu nosaltu."

"Es gulēšu automobilī," Lora sacīja.

Tajā drausmīgajā otrdienā mēs brokastojām virtuvē kopā ar Rīniju. Brokastīs bija auzu biezputra un grauzdiņi ar marmelādi. Dažreiz mēs ēdām kopā ar māti, bet todien viņa jutās pārāk

nogurusi. Māte bija stingrāka, lika mums sēdēt stalti un apēst garoziņas. "Atcerieties armēņu badacietējus," viņa mēdza teikt.

Varbūt armēņi tolaik vairs necieta badu. Karš sen bija bei­dzies, kārtība atjaunota. Tomēr viņu posts acīmredzot bija palicis mātei prātā kā sava veida sauklis. Sauklis, sauciens pēc palīdzības, lūgšana, burvju vārdi. Grauzdiņu garozas bija jāapēd par piemiņu šiem armēņiem, lai kas viņi bijuši; atteikšanās tās ēst bija svētuma zaimošana. Mēs ar Loru laikam bijām izpratušas šo burvju vārdu svaru, jo tie iedarbojās vienmēr.

Māte todien neapēda savas garoziņas. To es atceros. Lora plijās viņai virsū — Bet garozas, bet armēņu badacietēji? — līdz māte beidzot atzinās, ka nejūtoties labi. Kad viņa bija to pateikusi, man cauri izskrēja elektriski, salti drebuļi, jo es to zināju. Es biju to zinājusi visu laiku.

Rīnija teica, ka Dievs taisot cilvēkus tāpat, kā viņa taisot maizes klaipus, un tāpēc mammām izaugot resns vēders, kad viņas gaidot bērniņu: tur rūgstot mīkla. Viņa sacīja, ka bedrītes viņas vaigos esot Dieva īkšķu nospiedumi. Viņai esot trīs bedrītes, bet dažiem neesot nevienas, jo Dievs jau netaisot visus vienādus, citādi viņam apniktu, tāpēc īpašības viņš izdalot nevienādi. Tas neliekoties taisnīgi, bet pēdīgi viss tik un tā beidzoties taisnīgi.

Laikā, kuru es atceros, Lorai bija seši gadi. Man bija deviņi. Es zināju, ka mazos bērnus netaisa no maizes mīklas — tā bija pasaciņa tādām knīpām kā Lora. Tomēr nekāds sīks izskaidro­jums man nebija sniegts.

Pēcpusdienās māte parasti sēdēja lapenē un adīja. Viņa dari­nāja mazu svīterīti, tādu pašu, kādus vēl arvien adīja Aizjūras bēgļiem. Vai arī šis ir paredzēts kādam bēglim? es gribēju zināt. Varbūt, viņa tad smaidot atbildēja. Pēc brītiņa viņa iesnaudās, plaksti smagi un gausi aizvērās, apaļās brilles noslīdēja lejup. Viņa mums teica, ka viņai esot acis arī pakausī un tāpēc viņa vienmēr zinot, ka mēs esam blēņojušās. Šīs acis es iztēlojos plakanas, spīdīgas un bezkrāsainas, kā brilles.

Agrāk viņa nekad nemēdza tik bieži gulēt pēcpusdienās. Tagad viņa darīja daudz ko tādu, ko nemēdza darīt agrāk. Lora par to neraizējās, toties es gan. Es izdarīju secinājumus no tā, kas man bija teikts un ko es biju noklausījusies. Man bija teikts: "Tavai mammai jāatpūšas, tāpēc neļauj, lai Lora viņai traucē." Es biju noklausījusies (Rīnijas sacīto misis Hilkoutai): "Ārstam tas nepatīk nemaz. Cik tur vajag nelaimei. Protams, viņa jau nebildis ne vārdiņa, bet vesela viņa nav. Dažs labs nu neparko nejaudā likties mierā." Tā es sapratu, ka manai mātei draud kaut kādas briesmas, kurām ir kāds sakars ar viņas veselību un kāds sakars ar tēvu, lai gan nebiju skaidrībā par to, kas tās īsti ir par briesmām.