Aklais slepkava

Labākā tekstu virkne pašlaik ir vidējā kabīnē. Pirmais teikums rakstīts ar zīmuli, apaļiem burtiem kā uz romiešu kapenēm, iegrebts dziļi krāsā: Neēd neko tādu, ko neesi ar mieru nogalināt.

Zemāk, ar zaļu marķeri: Nenogalini neko tādu, ko neesi ar mieru apēst.

Zemāk, ar lodīšu pildspalvu: Nenogalini.

Zemāk, ar violetu marķeri: Neēd.

Un zem tā pats jaunākais un pēdējais vārds pārdrošiem, mel­niem burtiem: Veģetārieši, ejiet dirst! "Visi dievi ir galēdāji" — Lora Ceisa.

Tādējādi Lora turpina dzīvot.

Lorai vajadzēja ilgu laiku, lai ienāktu šai pasaulē, teica Rīnija. Likās, viņa nespēj izšķirties, vai tā tiešām ir tik laba doma. Pēc tam viņa sākumā bija slimīga, un mēs viņu gandrīz zaudējām, — man liekas, viņa joprojām nespēja izlemt. Tomēr beigās viņa no­sprieda pamēģināt, tāpēc sāka turēties pie dzīves un kļuva mazliet veselīgāka.

Rīnija ticēja, ka cilvēki paši izlemj, kad viņiem pienācis laiks mirt; līdzīgi viņiem ir teikšana arī par to, piedzimt vai nepiedzimt. Sasniegusi pretīrunāšanas vecumu, es mēdzu sacīt: Es neesmu lūgusi, lai mani laiž pasaulē, — it kā tas būtu kāds izšķirošs arguments; un tad Rīnija attrauca: Kā nu ne, esi gan. Tāpat kā visi citi. Līdzko cilvēks bija ticis pie dzīvības, tad, pēc Rīnijas domām, šo niķi viņš vairs nejaudāja atmest.

Pēc Loras piedzimšanas mana māte kļuva vēl gurdāka nekā parasti. Viņa zaudēja augstumu; viņa zaudēja sparu. Viņas gribas­spēks sagrīļojās; viņas dienas sāka pārvērsties nogurdinošā ceļā. Ārsts sacīja, ka viņai vajagot vāirāk atpūsties. Viņa vis nav necik veselīga, Rīnija teica misis Hilkoutai, kura ieradās palīgā mazgāt veļu. Likās, elfi ir nolaupījuši manu agrāko māti un viņas vietā atstājuši šo citu māti — vecāku, sirmāku, slābanāku, mazdūšīgāku. Tolaik man bija tikai četri gadi, un šīs pārmaiņas mani biedēja, es gribēju, lai viņa mani apskauj un nomierina; taču tagad mātei vairs nepietika enerģijas, lai to darītu. (Kāpēc es saku vairs? Savā mātes lomā viņa vienmēr bija vairāk sniegusi pamācības, nevis mīlestību. Sirdī viņa bija un palika skolotāja.)

Drīz es atklāju, ka tad, ja spēju uzvesties klusu, neprasot sev uzmanību, un, galvenais, ja spēju piepalīdzēt — īpaši ar mazuli, ar Loru, modri sēdēt viņai blakus un šūpot šūpuli, lai viņa aiz­migtu, kas nebija panākams nedz viegli, nedz uz ilgu laiku, — tad man atļāva palikt vienā istabā ar māti. Ja nē, mani sūtīja projām. Tāpēc es pielāgojos: klusēju, palīdzēju.

Man būtu vajadzējis brēkt. Man būtu vajadzējis krist gar zemi dusmu lēkmēs. Kurš ritenis čīkst, to tad arī smērē, kā mēdza sacīt Rīnija.

(Un es biju tur, uz mātes naktsgaldiņa, sudraba ietvarā, tumšā kleitiņā ar baltu mežģīņu apkaklīti, redzamā roka neveiklā, niknā tvērienā apkampusi mazulītes balto, tamborēto segu, acis apsūdz fotokameru vai tās turētāju. Pati Lora šai fotogrāfijā gandrīz nav redzama. No viņas redzams tikai pūkainais galvvidus un viena maza rociņa, pirksti sažņauguši manu īkšķi. Vai es dusmojos tāpēc, ka man bija likuši turēt mazuli, vai varbūt patiesībā aizstāvēju viņu? Sargāju — negribēdama laist viņu vaļā?)

Ar Loru nebija viegli, lai gan viņa bija drīzāk nemierīgs, nevis niķīgs zīdainis. Arī bērnībā ar viņu nebija viegli. Viņu uztrauca skapju durvis un kumodes atvilktnes. Likās, it kā viņa pastāvīgi ieklausītos tajā, kas notiek tālumā vai zem grīdas, — it kā kaut kas tuvotos bez skaņas — kā vilciens, darināts no vēja. Viņai uznāca neizskaidrojamas krīzes — viņu varēja saraudināt beigta vārna, sabraukts kaķis, tumšs mākonis skaidrās debesīs. Toties viņai bija pārdabiski augsts fizisko sāpju slieksnis: apsvilinājusi muti vai iegriezusi pirkstā, viņa nemēdza raudāt. Viņu sāpināja vienīgi ļaunprātība, Visuma ļaunprātība.

Sevišķi Loru uztrauca sakropļotie kara veterāni ielu stūros — dīkdieņi, zīmuļu pārdevēji, ubagi, pārāk sagrauti, lai derētu kādam darbam. Viņu vienmēr saraudināja kāds negants, sarkansejains bezkājis, kurš pārvietojās zemos rateļos, stumdamies ar rokām. Varbūt vainīgs bija niknums viņa acīs.

Kā vairums mazu bērnu, Lora ticēja vārdu tiešajai nozīmei, taču noveda to līdz galējībām. Viņai nevarēja pasacīt Pazūdi vai Ej, lec ezerā, nerēķinoties ar sekām. Ko tu esi pateikusi Lorai? Vai tu reiz nepieņemsies prātā? rājās Rīnija. Tomēr arī Rīnija pati nekad nepieņēmās prātā. Reiz viņa pateica, lai Lora iekožot sev mēlē, tad jautājumi nesprukšot laukā, un pēc tam Lora dienām ilgi nespēja ēst.

Tagad es nonāku pie savas mātes nāves. Būtu banāli sacīt, ka šis notikums mainīja visu, tomēr tā būtu arī patiesība, un tāpēc es to uzrakstīšu:

Šis notikums mainīja visu.

Tas notika otrdienā. Maizes dienā. Visa mūsu maize — ar vienu cepienu pietika visai nedēļai — tika cepta Aviljonas vir­tuvē. Lai gan tolaik Taikonderogā jau bija maza ceptuve, Rīnija apgalvoja, ka bodes maize esot domāta sliņķiem un ka beķeris piejaucot tai krītu, lai vajadzētu mazāk miltu, un pārmērīgi daudz rauga, lai klaipi piepūstos ar gaisu un pircēji domātu, ka nopērk vairāk. Un tāpēc viņa cepa maizi pati.