Aklais slepkava

Pēc brīža pa sētaspuses kāpnēm lejā nokāpa Rīnija, pagrieza telefona kloķi un piezvanīja ārstam — bet viņa nebija mājās, viņš, kā parasti, kaut kur blandījās. Tad viņa piezvanīja uz fab­riku un prasīja pasaukt tēvu. Viņš nebija atrodams. "Sameklējiet viņu, ja varat. Pasakiet, ka notikusi nelaime," viņa teica. Tad atkal uzsteidzās augšup pa kāpnēm. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi mīklu, tā uzrūga par daudz, sakrita un bija pagalam.

"Viņai nevajadzēja sēdēt tai karstajā ķēķī," Rīnija sacīja misis Hilkoutai. "Tādā laikā, pirms pērkona negaisa, bet viņa jau sevi netaupa, viņai neko nevar iestāstīt."

"Vai bija stipras sāpes?" misis Hilkouta jautāja žēlabainā, iein­teresētā balsī.

"Ir redzētas stiprākas," Rīnija atbildēja. "Dievam jāpateicas arī par mazu žēlastību. Izšļuka laukā tikpat kā kaķēns, bet, viens kas tiesa, asinis gan nāca straumēm. Matracis būs jāsadedzina, nezinu, kā to varētu iztīrīt."

"Mīļā stundiņ, nu jā, viņai jau var būt vēl," sacīja misis Hilkouta. "Tā laikam būs bijis jānotiek. Ar to kaut kas nebūs bijis kārtībā."

"Nevar vis vairs būt, cik esmu dzirdējusi," Rīnija teica. "Ārsts saka, labāk gan vairs nevajagot, jo vēl viens viņu nobeigtu, jau šoreiz bezmaz bija gals klāt."

"Dažām sievietēm nevajadzētu precēties," misis Hilkouta secināja. "Viņas tam neder. Ir jābūt stiprai. Manai pašas mātei bija veseli desmit, un viņa ne aci nepamirkšķināja. Tiesa, visi neizdzīvoja."

"Manējai bija vienpadsmit," Rīnija sacīja. "Tas viņu nomocīja līdz pēdīgam."

No pagātnes pieredzes es zināju, ka tas ir ievads sacīkstei par to, kuras mātei bijusi grūtāka dzīve, un ka drīz abas pievērsīsies veļas mazgāšanas tematam. Es paņēmu Loru pie rokas, un mēs uz pirkstgaliem lavījāmies augšā pa sētaspuses kāpnēm. Mēs jutām bažas, tomēr reizē arī milzīgu ziņkārību: mēs gribējām izdibināt, kas noticis ar māti, taču gribējām arī redzēt kaķēnu. Tur tas bija, līdzās asiņainu palagu kaudzei uz gaiteņa grīdas pie mātes istabas, emaljētā vanniņā. Taču tas nebija kaķēns. Tas bija pelēks kā vecs, vārīts kartupelis, ar pārmērīgi lielu galvu; tas bija saritinājies. Acis cieši aizmiegtas, it kā gaisma darītu tām sāpes.

"Kas tas ir?" Lora čukstēja. "Tas nav kaķēns." Viņa notupās paskatīties.

"Kāpjam lejā," es teicu. Ārsts vēl bija istabā, mēs dzirdējām viņa soļus. Es negribēju, lai viņš mūs pieķer, jo sapratu, ka šis radījums ir mums aizliegts; es sapratu, ka mēs nebūtu drīkstējušas to redzēt. Sevišķi Lora; šis skats bija no tiem, kurus ieraugot — piemēram, pamanot sabrauktu dzīvnieku, — viņa parasti sāka kliegt, un tad tiktu vainota es.

"Tas ir bērniņš," Lora sacīja. "Viņš nav gatavs." Lora bija pārsteidzoši mierīga. "Nabadziņš. Viņš negribēja nākt pasaulē."

Vēlu pēcpusdienā Rīnija ieveda mūs pie mātes. Viņa gulēja gultā, galva atbalstīta uz diviem spilveniem; tievās rokas noliktas uz segas; sirmojošie mati caurspīdīgi. Kreisās rokas pirkstā vizē­ja laulības gredzens, dūres bija sažņaugušas palagu viņai abos sānos. Lūpas sakniebtas, it kā viņa kaut ko apsvērtu; šādi viņa izskatījās, sastādīdama sarakstus. Acis viņai bija aizvērtas. Izliekto plakstu aizsegtas, tās izskatījās vēl lielākas nekā tad, kad bija vaļā. Viņas brilles stāvēja uz naktsgaldiņa līdzās ūdens krūzei, katra apaļā acs mirdzoša un tukša. -

"Viņa ir aizmigusi," čukstēja Rīnija. "Neaiztieciet viņu."

Mātes acis lēni atvērās. Lūpas notrīsēja; tuvākās rokas pirksti atliecās taisni. "Varat viņu samīļot," Rīnija teica, "bet ne pārāk cieši." Es darīju, kā man likts. Lora dedzīgi piespieda galvu mātei pie sāniem, zem delma. Apkārt vēdīja stērķeļainā, gaišzilā lavandas smarža no palagiem, mātes ziepju smarža un aiz tās — rūsas karstais smārds, sajaucies ar to saldi skābo dvesmu, kas plūst no mitrām, bet gruzdošām lapām.

Māte nomira pēc piecām dienām. Viņa nomira no drudža; un arī no vārguma, jo nespēja atgūt spēkus, tā teica Rīnija. Starplaikā nāca un gāja ārsts, un atzveltnes krēslu guļamistabā aizņēma vesela virkne lietišķu, nervozu slimokopēju. Rīnija stei­dzās augšup, lejup pa kāpnēm, nesdama vanniņas, dvieļus, buljona krūzes. Tēvs nemierīgi braukāja uz fabriku un atpakaļ un pie vakariņu galda ieradās, galīgi izvārdzis. Kur viņš bija bijis tai pēc­pusdienā, kad viņu nebija iespējams sameklēt? Neviens to neteica.

Lora tupēja augšstāva gaitenī. Man bija uzdots ar viņu pa­spēlēties, lai viņa būtu drošībā, taču Lora negribēja spēlēties. Viņa tupēja, apņēmusi ar rokām ceļgalus, atbalstījusi uz tiem zodu, ar domīgu, noslēpumainu izteiksmi sejā, it kā sūkātu ledeni. Mums nebija brīv ēst ledenes. Bet, kad piespiedu viņu parādīt, kas tas ir, atldājās, ka tas ir tikai apaļš, balts olis.

Visu šo pēdējo nedēļu man bija atļauts apmeklēt māti katru rītu, taču tikai uz dažām minūtēm. Man nebija atļauts runāt ar viņu, jo (teica Rīnija) viņas prāts klīda. Tas nozīmēja: viņa domāja, ka atrodas kaut kur citur. Katru dienu no viņas palika arvien mazāk. Izspiedās vaigu kauli; viņa oda pēc piena un pēc kaut kā jēla, kaut kā sasmakuša — kā tas brūnais papīrs, kurā bijusi ietīta gaļa.