Aklais slepkava

(Jāatzīst, ka tas mani gandarīja. Biju gribējusi, lai cieš arī viņa — tikpat sāpīgi kā es. Man bija apnicis aizbildinājums, ka viņa vēl esot par mazu.)

Lora piecēlās no zāles un pa piebraucamo ceļu metās uz vir­tuves pusi, vaimanādama tā, it kā būtu sadurta ar dunci. Es skrēju viņai pakaļ: labāk vajadzēja būt klāt, kad viņa tiks pie kāda pieaugušā un, iespējams, sāks par mani sūdzēties. Lora skrēja neveikli: rokas dīvaini izstieptas, tievās, mazās kājeles mētājās sāniski, stīvie pušķi kuļājās ap bižu galiem, melnie brunči lēkāja augšup, lejup. Pa ceļam viņa vienreiz pakrita un šoreiz sasitās pa īstam — nobrāza plaukstu. Ieraudzījusi to, es uzelpoju: asinis apslēps manu ļaunprātību.

Limonāde

Kaut kad tajā mēnesī pēc mātes nāves — precīzi neatceros, kad, — tēvs pateica, ka vedīšot mani uz pilsētu. Viņš nekad nebija pievērsis daudz uzmanības man vai Lorai — mūs viņš bija atstājis mātes un pēc tam Rīnijas ziņā —, tāpēc šis pazi­ņojums mani iztrūcināja.

Loru viņš neņēma līdzi. Pat neierosināja to.

Par gaidāmo izbraukumu viņš pavēstīja pie brokastu galda. Pēdējā laikā viņš pieprasīja, lai mēs ar Loru ieturam brokastis kopā ar viņu, nevis virtuvē ar Rīniju kā agrāk. Mēs sēdējām garā galda vienā galā, tēvs — otrā. Viņš reti runāja ar mums: parasti viņš lasīja avīzi, un mēs jutām pārāk lielu bijību, lai viņu traucētu. (Mēs viņu, protams, dievinājām. Viņu varēja vai nu dievināt, vai ienīst. Mērenākas emocijas viņš neizraisīja.)

Saule, iespīdēdama caur logu vitrāžām, apbēra viņu ar krā­sainas gaismas lāsumiem, it kā viņš būtu apšļakstīts ar zīmēšanas tušu. Joprojām atceros viņa kobaltzilo vaigu, nedabiski spilgtos dzērveņkrāsas pirkstus. Arī mēs ar Loru varējām izmantot šīs krāsas. Mēs pabīdījām savus biezputras šķīvjus mazliet pa kreisi, mazliet pa labi, tā ka pat mūsu garlaicīgā, pelēkā auzu putra pār­vērtās, kļūstot zaļa vai zila, sarkana vai violeta: pasaku ēdiens, vai nu noburts, vai saindēts, atkarībā no mana untuma vai Loras noskaņojuma. Pēc tam, ēdot, mēs rādījām viena otrai visādas gri­mases, bet klusu, klusu. Mūsu mērķis bija — šādi uzvesties nemanītām, nepiesaistot tēva uzmanību. Nu, kaut kas taču mums bija jādara, lai izklaidētos.

Tajā neparastajā dienā tēvs agri atbrauca no fabrikām, un mēs devāmies uz pilsētu. Tā nebija sevišķi tālu; tai laikā nekas mūsu pilsētiņā neatradās pārāk tālu. Tēvam labāk patika iet kājām, nevis braukt ar automašīnu pašam vai ļaut, lai viņu kāds ved. Man šķiet, tas bija kroplās kājas dēļ: viņš gribēja pierādīt, ka to spēj. Viņam patika platiem soļiem staigāt pa pilsētu, solis viņam bija plats par spīti klibošanai. Es tipināju viņam blakus, pūlē­damās pielāgoties nelīdzenajai gaitai.

"Mēs iesim pie Betijas," tēvs sacīja. "Nopirkšu tev limonādi." Ne viens, ne otrs nebija noticis vēl nekad. Betijas krodziņš esot domāts pilsētniekiem, nevis mums ar Loru, teica Rīnija. Tik zemu mēs nedrīkstot nolaisties. Turklāt limonādes dzeršana esot postošs netikums un maitājot zobus. Tagad, kad divas tik aizliegtas lietas tika piedāvātas vienlaikus un vēl tik bezrūpīgi, mani gan­drīz pārņēma panika.

Taikonderogas galvenajā ielā atradās piecas baznīcas un četras bankas, visas celtas no akmens klučiem, visas vienādi masīvas. Dažreiz nācās izlasīt nosaukumus uz tām, lai atšķirtu citu no citas; tiesa, bankām nebija torņu. Betijas krodziņš atradās blakus vienai bankai. Tam bija sauljums ar zaļām un baltām svītrām, logā bilde — pīrāgs ar sautētu vistas gaļu; tas izskatījās pēc cakām apmalotas zīdaiņa aubītes, salipinātas no kūku mīldas. Krodziņā bija nespodri dzeltena gaisma, gaiss smaržoja pēc vaniļas, kafijas un kausēta siera. Griesti bija no rievota skārda; lejup no tiem nokarājās ventilatori ar tādām lāpstiņām kā aeroplānu propelleriem. Vairākas sievietes ar cepurēm galvā sēdēja pie maziem, grezniem, baltiem galdiņiem; tēvs sveicinot pamāja viņām, viņas pamāja pretī.

Vienā telpas pusē galdiņi bija atdalīti cits no cita ar tumšām koka starpsienām. Tēvs apsēdās pie viena no tiem, un es ieslīdēju krēslā viņam pretim. Viņš pajautāja, kādu limonādi es vēlētos, taču es nebiju radusi būt divatā ar viņu publiskā vietā un jutos bikla. Un es nemaz nezināju, kāda limonāde šeit ir. Tad viņš pasūtināja man zemeņu limonādi, bet sev — tasi kafijas.

Viesmīle bija melnā kleitā un baltā cepurītē, uzacis izplūkātas šaurās svītriņās, sarkanās lūpas spīdīgas kā ievārījums. Viņa uzru­nāja manu tēvu par kapteini Ceisu, bet tēvs viņu — par Agnesi. Spriežot pēc tā un arī pēc veida, kā viņš bija atbalstījis elkoņus uz galda, es atskārtu, ka šī vieta viņam acīmredzot jau ir pazīstama.