Aklais slepkava

Pie galdiņa nostājas viesmīlis. Krekla piedurknes atrotītas, garais priekšauts piemircis ar veciem traipiem, matu šķipsnas pārķemmētas pār galvvidu kā taukainas lentes. Roku pirksti kā kāju pirksti.

Kafiju?

Jā, lūdzu, viņa saka. Melnu. Bez cukura.

Viņa nogaida, līdz viesmīlis aiziet. Vai tas ir droši?

Dzert kafiju? Tu gribi zināt, vai tajā nav baciļi? Nevajadzētu būt, tā ir vārīta stundām ilgi. Viņš nicīgi pavīpsnā, bet viņa nolemj izlikties, ka nav sapratusi.

Nē, es domāju — vai šeit ir droši.

Viņš ir draugs vienam draugam. Turklāt es paturu acīs durvis — ja kas, varu tikt laukā pa sētas pusi. Tur var iziet uz šķērsielu.

Tu taču neesi to izdarījis, vai ne, viņa ieminas.

Es jau tev teicu. Bet būtu varējis, es biju tur. Taču tas nav svarīgi, es tik un tā esmu viņu melnajā sarakstā. Viņi ar vis­lielāko prieku pieliktu mani pie sienas. Mani un manas bīstamās idejas.

Tev jātiek prom, viņa bezcerīgi saka. Viņa domā par vārdu skaut, cik tas novazāts. Tomēr tieši to viņa vēlētos — skaut viņu savās rokās.

Vēl ne, viņš atbild. Es vēl nedrīkstu laisties prom. Nedrīkstu braukt vilcienos, nedrīkstu šķērsot robežas. Runā, ka tieši to viņi novērojot.

Es par tevi raizējos, viņa saka. Es redzu to sapņos. Visu laiku raizējos.

Neraizējies, mīlulīt, viņš attrauc. Vēl izkritīsies miesās, un tad tavi smukie pupi un dupsis būs pagalam. Tad tu vairs nederēsi nevienam.

Viņa paceļ plaukstu pie vaiga, kā saņēmusi no viņa pliķi. Es vēlētos, lai tu tā nerunā.

Zinu, ka vēlētos, viņš saka. Meitenēm, kurām ir tādi mēteļi kā tev, mēdz būt šādas vēlēšanās.

l'he Port Ticonderoga Herald and Banner, 1933. gada 16. marta ELVUDS R. MARIJS, GALVENAIS REDAKTORS

ČEISS ATBALSTA PALĪDZĪBAS PASĀKUMUS

Ar patriotisku žestu, kādu šī pilsēta jau bija gaidījusi, kapteinis Norvels Čeiss, Čeisa rūpniecības kompānijas prezidents, vakar paziņoja, ka Čeisa kompānija ziedos trīs preču vagonus ar fab­rikas "otrās šķiras preci" palīdzības kampaņā tiem valsts apga­baliem, kurus vissmagāk skārusi Depresija. Sajās kravās būs zīdaiņu segas, bērnu svīteri un dažādi praktiski veļas gabali gan vīriešiem, gan sievietēm.

Kapteinis Čeiss pauda laikrakstam Herald and Banner, ka šajā nacionālās krīzes laikā sava artava ir jāziedo visiem, kā ticis darīts kara laikā, un jo sevišķi Ontārio iedzīvotājiem, kuriem paveicies vairāk nekā citiem. Atvairīdams apsūdzības, ko izteikuši viņa konkurenti, īpaši misters Ričards Grifens, Toronto Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas īpašnieks, kurš pārmetis, ka mis­ters Čeiss izmetot savu pārprodukciju tirgū kā bezmaksas ziedo­jumu, tādējādi atņemdams darba cilvēkiem algu, kapteinis Čeiss uzsvēra, ka šo preču saņēmēji nevar atļauties tās pirkt un tādējādi viņš neapdraud neviena cita rūpnieka noieta tirgu.

Viņš piebilda, ka visi valsts apgabali ir pārcietuši neveiksmes un ka arī Čeisa kompānija patlaban ir spiesta sašaurināt ražošanu, jo samazinājies pieprasījums. Viņš sacīja, ka darīs visu iespējamo, lai nepārtrauktu fabriku darbu, tomēr drīz varētu rasties nepieciešamība uz laiku apturēt ražošanu vai samazināt darba stundu skaitu un algu.

Mēs varam vienīgi uzteikt šos centienus, jo kapteinis Čeiss ir vīrs, kurš tur vārdu atšķirībā no tiem ļaudīm, kuri piekopj streik­laužu un lokauta taktiku tādos centros kā Vinipega un Monreāla; tieši tāpēc Taikonderoga joprojām pakļaujas likumiem un tajā nav vērojami arodbiedrību nemieri, brutāla vardarbība un komunistu izraisīta asinsizliešana, kas citās pilsētās novedusi pie plašas privāt­īpašumu nopostīšanas, ievainojumiem un pat nāves gadījumiem.

Aklais slepkava: Gultas pārklājs

Vai te tu dzīvo? viņa jautā. Viņa ņurca rokās cimdus tā, it kā tie būtu slapji un viņa tos izgrieztu.

Te es esmu apmeties, viņš atbild. Tas ir kas cits.

Šī ir rindu māja, tās visas būvētas no sarkaniem ķieģeļiem, kas satumsuši kvēpos, šauras un augstas, ar stāvām jumtu slīpnēm. Mājas priekšā ir pieputējušas zāles taisnstūris, pie takas aug dažas saulē apsvilušas nezāles. Saplēsta, brūna papīra turza.

Četri soļi līdz lievenim. Logā šūpojas mežģīņu aizkari. Viņš sameklē atslēgu.

Iedama iekšā, viņa atskatās pār plecu. Neraizējies, viņš saka, neviens mūs nenovēro. Turklāt šī ir mana drauga māja. Šodien es esmu te, bet rīt jau projām.

Tev ir daudz draugu, viņa piezīmē.

Daudz nav, viņš saka. Daudz nemaz nevajag, ja starp tiem nav nevienas kraupainas aitas.

Mājā ir priekšnams ar virkni misiņa pakaramo mēteļiem, uz grīdas nodilis linolejs brūni dzeltenā kvadrātu rakstā, tālāk durvis ar matstikla rūti, uz kuras attēloti gārņi vai dzērves. Garkājaini putni, noliekuši savus graciozos, čūskām līdzīgos kaklus starp niedrēm un ūdensrozēm, palikuši pāri no kāda senāka laikmeta: gāzes gaisma. Šīs durvis viņš atslēdz ar citu atslēgu, un abi ieiet krēslainā iekšējā gaitenī; viņš nospiež gaismas slēdzi. Pie griestiem lustra ar trim sārtiem stikla ziediem, divu spuldžu trūkst.

Neizskaties nu tik izbijusies, mīlulīt, viņš saka. Tev te nekas nepielips. Vienkārši neskaries nekam klāt.