Aklais slepkava

Tagad man šķiet, ka tas būs bijis sarežģītāk. Tas varēja būt brīdinājums. Tā varēja būt arī nasta. Pat ja mīlestība tiešām mājoja sirds dziļumos, tad tai virsū bija sakrauts milzums visa kā cita, un, ja sāktu rakt, ko tur varētu atrast? Ne jau nu vienkāršu balvu, mirdzošu tīrā zeltā; drīzāk kaut ko mūžvecu un, iespē­jams, nelaimi nesošu, piemēram, dzelzs amuletu, kas rūsē starp seniem kauliem. Šī mīlestība bija sava veida talismans, taču smags gan; liels smagums, ko man nēsāt līdzi, dzelzs ķēdē pakarinātu kaklā.

IV

..

Aklais slepkava: Kafejnīca

Kopš dienasvidus līst sīks, bet nerimtīgs lietus. No kokiem, no ielu brauktuvēm kāpj migla. Viņa paiet gar skatlogu, uz kura attēlota kafijas tase, balta ar zaļu svītru apkārt un trim tvaika švīkām, kas ceļas no tases līkumotās līnijās, it kā lejup pa mitro stiklu būtu slīdējuši trīs pirksti, meklēdami, kur pietverties. Uz durvīm ar aplupušiem zelta burtiem rakstīts KAFEJNĪCA; viņa tās atver un iet iekšā, purinādama lietussargu. Tas ir krēmkrāsā tāpat kā viņas poplīna lietusmētelis. Viņa atmet kapuci.

Viņš sēd pašā pēdējā nodalījumā pie virtuves virpuldurvīm, kā solījies. Sienas sadzeltējušas dūmos, biezās nodalījumu starp­sienas nokrāsotas blāvi brūnas, pie katras vistu nagiem līdzīgs metāla pakaramais mēteļiem. Nodalījumos pie galdiņiem sēd vīrieši, tikai vīrieši platās, savalkātām segām līdzīgās žaketēs, bez kakla­saitēm, nelīdzeni apgrieztiem matiem, stilbi ieplesti, zābakotās kājas stingri plok pie grīdas dēliem. Rokas kā celmi: šīs rokas spētu tevi izglābt vai sadauzīt lupatlēveros un izskatītos gluži tādas pašas, darot gan vienu, gan otru. Truli instrumenti, tāpat kā viņu acis. Telpā jaušams smārds — pēc trunošiem dēļiem un izlaistīta etiķa, pēc sasmakušām vilnas biksēm un vecas gaļas, un vienas dušas reizes nedēļā, pēc skopošanās un blēdīšanās, un aiz­vainojuma. Viņa zina — ir svarīgi izlikties, ka viņa nemana šo smārdu.

Viņš paceļ roku, un pārējie vīrieši pievērš viņai aizdomu un nicinājuma pilnus skatienus, kad viņa steidzas turp, papēdīši klaudz uz koka. Viņa apsēžas viņam pretim, atviegloti pasmaida: viņš ir šeit. Viņš joprojām ir šeit.

Velns parāvis, viņš saka, varēji vēl uzvilkt ūdeļādas kažoku.

Ko es esmu izdarījusi? Kas noticis?

Tavs mētelis.

Parasts motelis. Vienkāršs lietusmētelis, viņa stomās. Kas tam vainas?

Jēzii.i, viattrauc, paskaties uz sevi. Paskaties apkārt. Tas ir pārāk tīrs.

Iev nekad nevar izdarīt pa prātam, viņa saka. Es nekad neko nevaru izdarīt tev pa prātam.

Vari gan, viņš atbild. Tu zini, kad rīkojies pareizi. Bet tu neko neizdomā līdz galam.

Tu mani nebrīdināji. Es nekad neesmu te bijusi — tādā vietā. Un es taču nevaru skriet ārā uz ielas, ģērbusies kā apkopēja, — vai tas tev ir ienācis prātā?

Ja tev būtu vismaz kāds lakats. Ar ko apsegt matus.

Matus, viņa izmisusi atkārto. Un ko vēl? Kas vainas maniem matiem?

Tie ir pārāk gaiši. Lec acīs. Blondīnes ir kā baltās peles, tās dzīvo vienīgi būros. Dabā tās necik ilgi neizkeiptu. Pārāk uzkrī­tošas.

Tu vis neesi diez cik žēlsirdīgs.

Man riebjas žēlsirdība, viņš saka. Man riebjas cilvēki, kuri plātās ar savu žēlsirdību. Puņķaini, knauzerīgi labdari, kuri izdala savas žēlsirdības drupačas. Viņi ir nicināmi.

Es gan esmu žēlsirdīga, viņa saka, pūlēdamās pasmaidīt. Vismaz pret tevi.

Ja es būtu zinājis, ka tā ir tikai remdena, sāja žēlsirdība, tad manis te vairs nebūtu. Pusnakts vilcienā iekšā un prom, ka nemetas. Es riskētu, žēlsirdība man nav vajadzīga, es nemeklēju ūkus, kur nolīst.

Viņš ir negantā omā. Viņa cenšas uzminēt, kāpēc. Abi nav redzējušies nedēlu. Bet, iespējams, vainīgs lietus.

Tad varbūt tā nav žēlsirdība, viņa ierunājas. Varbūt tas ir savtīgums. Varbūt es esmu nežēlīgi savtīga.

Tas man patiktu labāk, viņš saka. Tad labāk esi alkatīga. Viņš nodzēš cigareti, sniedzas pēc otras, pārdomā. Cigaretes viņš jopro­jām pērk, nevis uztin pats, — tā viņam ir greznība. Un smēķē droši vien taupīgi. Viņa prāto, vai viņam ir pietiekami daudz naudas, taču jautāt neiedrošinās.

Es negribu, lai tu tā sēdi man pretī, tu esi pārāk tālu.

Zinu, viņa saka. Bet citur jau nav kur. Ir pārāk slapjš.

Es sameklēšu mums vietu. Kaut kur prom no sniega.

Nesnieg jau.

Bet snigs, viņš saka. Pūtis ziemeļu vējš.

Un pie mums būs sniegs. Un ko tad darīs laupītāji, nabadziņi? Viņa vismaz ir izvilinājusi viņam smaidu, kaut gan tas vairāk atgādina saviebšanos. Kur tu nakšņoji? viņa jautā.

Nav svarīgi. Tas tev nav jāzina. Tad tev nevajadzēs melot, ja tevi kādreiz saņems ciet un pratinās.

Es nemaz neesmu tik slikta mele, viņa saka, pūlēdamās pa­smaidīt.

Amatierei varbūt ne, viņš piekrīt. Bet profesionāli uzreiz redzētu tev cauri. Pārkostu tevi kā riekstu.

Vai viņi vēl arvien meklē tevi? Nav likušies mierā?

Vēl ne. Tā esmu dzirdējis.

Šausmīgi, vai ne, viņa nosaka. Tas viss ir tik šausmīgi. Tomēr mums veicas, vai ne?

Kāpēc veicas? Viņš atkal ir sadrūmis.

Vismaz mēs abi esam šeit, vismaz esam…