Aklais slepkava

Ak, un ja nu tomēr, viņa atbild un aizelsusies īsi iesmejas. Man būs jāpieskaras tev. Tu man pielipsi.

Viņš aizver stikla durvis abiem aiz muguras. Vēl vienas durvis pa kreisi, lakotas un tumšas: viņa iztēlojas, ka no iekšpuses tām piekļauta nosodoši sasmailēta auss, kaut kas nočīkst, it kā svars tiktu pārnests no vienas kājas uz otru. Kāda nenovīdīga, sirma veča — vai tad tāda nepiedienētu šiem mežģīņu aizkariem? Augšup ved garš, noplucis kāpņu posms, paklājs uz katra pakāpiena pienaglots, margu līstīšu rindā rēgojas tukšumi. Uz tapetēm režģu raksts, tajos savijušās vīnstīgas un rozes, reiz bijušas sārtas, tagad gaišbrūnas kā tēja ar pienu. Viņš piesardzīgi apskauj viņu, ar lūpām pieskaras kaklam sānos, priekšā; mutei ne. Viņa notrīc.

No manis pēc tam ir viegli tikt vaļā, viņš čukst. Vari vienkārši doties mājās un ieiet dušā.

Nerunā tā, viņa atbild tāpat čukstus. Tu joko. Tu taču netici, ka es tiešām tā domāju.

Šai gadījumā tu tā drusciņ domā gan, viņš saka. Viņa apliek roku viņam ap vidukli, un abi kāpj augšup pa kāpnēm mazliet neveikli, mazliet lempīgi; viņus kavē pašu ķermeņi. Pusceļā ir apaļš logs ar vitrāžu: caur kobaltzilajām debesīm, caur lēti vio­letām vīnogām, caur galvassāpju sarkanām puķēm krīt gaisma, izkrāsodama viņu sejas. Otrā stāva laukumiņā viņš atkal noskūpsta viņu, šoreiz stiprāk, uzslīdina svārkus augšup pa viņas zīdaina­jām kājām līdz pat zeķu malai, aptausta mazos, cietos gumijas izcilnīšus, spiež viņu pie sienas. Viņa vienmēr valkā zeķturi: dabūt viņu laukā no tā ir tas pats, kas novilkt ronim ādu.

Viņas cepure noripo lejā, rokas viņam ap kaklu, galva un viss augums atliekts atpakaļ, it kā viņu kāds vilktu aiz matiem. Paši mati atsvabinājušies no sprādzēm, atrisuši; viņš pārlaiž plaukstu pār tiem, pār šo palso vālu, kurš uz leju sašaurinās, un domā par liesmu, par baltas sveces vienīgo, mirdzošo liesmu, kas apgriezta otrādi. Taču liesma nespēj degt uz leju.

Istaba atrodas trešajā stāvā, reiz tas droši vien bijis kalpu dzī­voklis. Tiklīdz abi ir iegājuši, viņš aizliek durvīm priekšā ķēdi. Istaba ir maza, šaura un krēslaina, ar vienu logu, kurš pavērts pāris collu platā spraugā, aizlaidne nolaista gandrīz līdz apakšai, abās malās atsieti balti tilla aizkari. Pēcpusdienas saule spīd tieši aizlaidnē, pārvērzdama to zeltā. Gaiss ož pēc sausiem trūdiem un arī pēc ziepēm: vienā stūrī ir maza, trīsstūraina izlietne, virs tās karājas aizsūbējis spogulis; zem izlietnes pabāzta viņa rakstām­mašīnas stūrainā, melnā kaste. Viņa zobusuka emaljētā skārda krūzītē; tā nav jauna zobusuka. Tā ir pārāk labi pazīstama. Viņa novērš acis. Tur ir tumši lakota kumode, sarētota ar cigarešu svi­lumiem un slapju glāžu nospiedumiem, taču lielāko telpas daļu aizņem gulta. Tā ir no misiņa, vecmodīga un jaunavīga, un nokrāsota balta, tikai bumbuļi visos četros galos ne. Tā droši vien čīkstēs. Iedomājoties to, viņa nosarkst.

Viņa redz, ka viņš centies savest gultu kārtībā — nomainījis palagus vai vismaz spilvendrānu, nogludinājis izbalējušo, ūdenszaļo gultas pārklāju. Viņa gandrīz vai nožēlo, ka viņš tā darījis, jo, to redzot, mostas kaut kas līdzīgs žēlumam, it kā badā mirstošs zemnieks būtu sniedzis viņai savu pēdējo maizes gabalu. Bet žēlumu viņa negrib just. Viņa negrib just, ka viņš ir kaut kādā veidā ievainojams. Tikai viņai ir ļauts tādai būt. Viņa noliek somiņu un cimdus uz kumodes. Šo visu viņa pēkšņi apzinās kā sociālu situāciju. Kā sociāla situācija tā ir absurda.

Atvaino, sulaiņa te nav, viņš ierunājas. Gribi iedzert? Ir lēts viskijs.

Jā, lūdzu, viņa atbild. Pudeli viņš glabā kumodes augšējā atvilktnē; viņš izņem to un divas glāzes, ielej. Saki, kad pietiek.

Tagad, lūdzu.

Ledus nav, viņš piebilst, bet vari dabūt ūdeni.

Tas nekas. Viņa norij viskija malku, īsi ieklepojas, uzsmaida viņam, stāvēdama ar muguru pret kumodi.

Ass un ciets, un gruntīgs kā miets, viņš saka, tāds, kādu tu mīli. Ar glāzi rokā viņš apsēžas uz gultas. Par mīlēšanu! Viņš paceļ glāzi. Viņš nesmaida pretī.

Šodien tu esi neparasti negants.

Pašaizsardzība, viņš saka.

Es nemīlu to, es mīlu tevi, viņa saka. Un es zinu atšķirību.

Līdz zināmai robežai, viņš attrauc. Vismaz tā tu domā. Tā var saglābt labo slavu.

Nosauc man vienu pamatotu iemeslu, kāpēc lai es vienkārši neietu prom.

Viņš pasmīn. Tad nāc šurp.

Lai gan zinādams, ka viņa to gaida, viņš neteiks, ka viņu mīl. Varbūt tad viņš paliktu bez bruņām, kā atzinies vainā.

Es vispirms novilkšu zeķes. Tās ir pagalam jau no skatiena vien.

Tāpat kā tu, viņš saka. Atstāj zeķes kājās. Un nāc šurp.

Saule ir aizslīdējusi tālāk; atlicis tikai gaismas ķīlis aizlaidnes kreisajā malā. Ārpusē garām aizdārdina tramvajs, šķindinot zvanu. Tramvaji noteikti ir braukuši garām visu šo laiku. Tad kāpēc licies, ka valda klusums? Klusums un viņa elpa, viņu abu elpa, smaga, aizturēta, lai neatskanētu nekāds troksnis. Vismaz ne pārāk stiprs troksnis. Kāpēc baudai jāskan tik līdzīgi ciešanām? It kā te kāds būtu ievainots. Viņš ir uzlicis plaukstu viņai uz mutes.