Aklais slepkava

Pusnaktī viņu apmeklēs Zempasaules Valdnieks, kurš, kā stāsta, esot tērpies sarūsējušās bruņās. Zempasaule ir saplosīšanas un sairšanas vieta: visām dvēselēm jāiziet tai cauri ceļā uz Dievu zemi, bet dažām — pašām grēcīgākajām — tur jāpaliek. Katrai ziedojamai Tempļa meitenei naktī pirms upurēšanas jāpiedzīvo sarūsējušā Valdnieka apmeklējums, jo citādi viņas dvēsele paliks bez gandarījuma un viņa nevis dosies uz Dievu zemi, bet gan būs spiesta pievienoties tām skaistajām, kailajām, mirušajām sievie­tēm ar debesziliem matiem, valdzinošiem augumiem, rubīnsarkanām lūpām un acīm kā čūsku pilnām bedrēm, — tām, kuras klimst ap senajiem, sagruvušajiem kapakmeņiem rietum­puses tuksnesīgajos kalnos. Redzi, es neesmu viņas piemirsis.

Es tiešām novērtēju tavu uzmanīgo attieksmi.

Es cenšos tavā labā. Ja gribi pievienot vēl kādu sīkumu, tikai pasaki man. Nu jā. Tāpat kā daudzas tautas, gan senas, gan modernas, arī zikronieši baidās no jaunavām, jo sevišķi no mirušām. Mīlestībā vīlušās sievietes, kuras mirušas neprecētas, nāvē tiecas meklēt to, kā viņām tik nelaimīgi pietrūcis dzīvē. Pa dienu viņas guļ sagruvušajās kapenēs, bet naktīs medī nepiesardzī­gus ceļiniekus, īpaši jaunus vīriešus, kuri bijuši gana pārdroši, lai nonāktu tur. Viņas metas virsū šiem jaunekļiem un izsūc no viņiem dzīvības sulu, un pārvērš viņus paklausīgos zombijos, kuriem pēc pieprasījuma jāapmierina kailo, mirušo sieviešu ne­dabiskās alkas.

Kā tiem jaunekļiem nav veicies, viņa saka. Vai pret šiem ļaunajiem radījumiem nekādi nav iespējams aizsargāties?

Viņas var nodurt ar šķēpiem vai sadauzīt miltos ar akmeņiem. Taču viņu ir tik daudz — tas ir tāpat kā cīnīties ar astoņkāji, puisis ne aci nepagūst pamirkšķināt, kad tās jau ir viņam virsū. Turklāt viņas hipnotizē savu upuri — iznīcina viņa gribasspēku. Tas ir pats pirmais. Tiklīdz tu kādu ieraugi, tu jau esi kā zemē iemiets.

Varu iedomāties. Viskiju?

Laikam derētu gan. Paldies. Meitene — kā tu domā, kāds viņai varētu būt vārds?

Nezinu. Izvēlies pats. Tu pārzini to teritoriju.

Es padomāšu. Tātad, tur nu viņa guļ Vienas Nakts Gultā, ļaunu nojautu mocīta. Viņa nezina, kas būs briesmīgāks — mirk­lis, kad viņai pārgriezīs rīkli, vai dažas nākamās stundas. Vispārzināms Tempļa noslēpums pauž, ka tas ir nevis īsts Zempasaules Valdnieks, bet gan tikai kāds pārģērbies galminieks. Tāpat kā viss cits Sekel-Nornā, arī šis amats ir pērkams, un stāsta, ka par šo privilēģiju tiekot maksātas lielas summas — slepus, protams. Kukuļa saņēmēja ir Augstā Priesteriene, pērkama caur un cauri, izdaudzināta par kaislību uz safīriem. Viņa aizbildinās, zvērēdama, ka naudu izmantošot labdarībai, un daļu tiešām izlieto tai, ja gadās atcerēties. Meitenes nespēj sūdzēties par šo savu pār­baudījumu sastāvdaļu, jo viņām taču nav ne mēles, nedz pat rak­stāmpiederumu, turklāt nākamajā dienā viņas visas jau ir mirušas. Debesu manna, Augstā Priesteriene pie sevis nosaka, skaitīdama naudu.

Tikmēr no tālienes šurp maršē liela skrandainu barbaru orda ar nodomu sagrābt izslavēto Sekel-Nornas pilsētu, izlaupīt to un pēc tam nodedzināt līdz pamatiem. Šādi viņi jau ir izrīkojušies ar vairākām pilsētām tālāk rietumos. Neviens — tas ir, neviena no civilizētajām tautām — nespēj izskaidrot viņu panākumus. Viņi nav ne labi apģērbti, ne labi bruņoti, viņi neprot lasīt, un viņiem nav asprātīgi darinātu metāla ierīču.

Un vēl — viņiem nav ķēniņa, ir tikai vadonis. Šim vadonim nav vārda kā tāda; no sava vārda viņš ir atteicies, kļūdams par vadoni, un tā vietā viņam ir dots tituls. Šis tituls ir — Līksmes Kalps. Sekotāji dēvē viņu arī par Visvarenā Rīksti, Neuzvaramā Labo Dūri, Nekrietnības Izskaudēju un Tikuma un Taisnības Aizstāvi. Barbaru dzimtene nav zināma, tomēr valda uzskats, ka viņi nāk no ziemeļrietumiem, kur ceļas arī sliktie vēji. Viņu ienaidnieki sauc viņus par Postīšanas ļaudīm, bet paši sevi viņi dēvē par Prieka ļaudīm.

Viņu tagadējais vadonis ir apveltīts ar dievišķās žēlastības zīmēm: viņš ir piedzimis laimes krekliņā, viņam ir ievainota pēda un uz pieres rēgojas zvaigžņveida dzimumzīme. Viņš grimst transā un sazinās ar otro pasauli ikreiz, kad nezina, kā rīkoties tālāk. Viņš dodas nopostīt Sekel-Nornu tāpēc, ka šādu pavēli viņam devis Dievu vēstnesis.

Šis vēstnesis parādījās viņam, maskojies par liesmu, no kuras šāvās neskaitāmas uguns acis un spārni. Ir zināms, ka šādi vēst­neši runā mokošās līdzībās un parādās dažādos veidolos: kā degoši talki vai runājoši akmeņi, kā staigājošas puķes vai radījumi ar putna galvu un cilvēka kameni. Vai arī — viņi var izskatīties kā jebkurš. Ceļinieki pa vienam vai pāros, vīri, par kuriem baumo, ka viņi esot zagļi vai burvji, svešzemnieki, kuri runā vairākās valodās, un ubagi ceļmalās visdrīzāk varot būt šādi vēst­neši, tā saka Postīšanas ļaudis: tāpēc pret visiem šiem ir jāizturas ar lielu apdomību, vismaz tikmēr, līdz ir iespējams atklāt viņu patieso dabu.