Aklais slepkava

Istaba tagad ir tumšāka, tomēr viņa saredz vairāk. Gultas pārklājs nomests kaudzē uz grīdas, palags satinies apkārt un pāri viņiem kā bieza auduma vīnstīga; vienīgā spuldze bez kupola, krēmkrāsas tapetes ar zilajām vijolītēm, sīkām un muļķīgām, ar bēškrāsas traipiem tur, kur droši vien tecējis jumts; ķēde, kas sargā durvis. Ķēde, kas sargā durvis: tā ir pārāk trausla. Viens krietns grūdiens, viens zābaka spēriens. Ja tā notiktu, ko viņa darītu? Viņa jūt, kā sienas kļūst plānākas, pārvēršas ledū. Viņi ir zivis akvārijā.

Viņš aizsmēķē divas cigaretes, vienu sniedz viņai. Abi ieelpo nopūtu. Viņš noglauž viņu ar brīvo roku, tad vēlreiz, izjuzdams viņu ar pirkstiem. Viņš prāto, cik gan viņai laika; bet nejautā. Tikai saņem viņas plaukstas locītavu. Viņai ir mazs zelta pulkstentiņš. Viņš aizsedz tā ciparnīcu.

Tā, viņš saka. Vakara pasaciņu?

Jā, lūdzu, viņa atbild.

Kur mēs palikām?

Tu nupat biji nogriezis mēli tām nabaga meitenēm līgavu plīvuros.

Ak, jā. Un tu iebildi. Ja tev nepatīk šis stāsts, es varu pastāstīt citu, bet nevaru solīt, ka tas būs vairāk civilizēts. Varbūt tas būs vēl ļaunāks. Varbūt tas būs moderns. Dažu beigtu zikroniešu vietā mums varētu būt akriem plaši smirdošu dūņu klaju­mi un simtiem tūkstošu…

Es labāk paturēšu to pašu, viņa steigšus saka. Turklāt tu gribi man stāstīt tieši to.

Viņa nodzēš cigareti brūnajā stikla pelnutraukā, tad pieglaužas viņam, auss pie viņa krūtīm. Viņai patīk šādi klausīties viņa balsī, it kā tā sāktos nevis rīklē, bet gan ķermenī, kā dūkoņa vai dārdoņa vai kā balss, kas runā no dziļas pazemes. Kā asinis, kuras plūst caur viņas pašas sirdi; vārds, vārds, vārds.

The Mail and Empire, 1934. gada 5. decembri APLAUSI BENETAM

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE MAIL AND EMPIRE

Vakar vakarā, savā vaļsirdīgajā uzrunā Impērijas klubā, misters Ričards E. Grifens, Toronto finansists un Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas prezidents, izteica mērenu uzslavu premjermini­stram R. B. Benetam un asas piezīmes viņa kritiķiem. Atsaukdamies uz trokšņaino mītiņu svētdien, Kļavlapu parkā Toronto, kur 15 000 komunistu sarīkoja histērisku sagaidīšanu savam līderim Timām Bakam, kurš tika ieslodzīts cietumā par musinošu sazvērestību, taču sestdien pret galvojumu atbrīvots no Kingstonas Portsmutas labošanas iestādes, misters Grifens pauda bažas par to, ka valdība "padodas spiedienam", ko radījusi petīcija, kuru parakstījušas 20 000 "pievil­tas, asiņojošas sirdis". Viņš sacīja, ka mistera Beneta "nežēlīgās dzelzs dūres" politika esot bijusi pareiza, jo vienīgais veids, kā izvairīties no apvērsuma, esot apcietināt tos, kuri perina sazvērestības, lai gāztu ievēlētās valdības un konfiscētu privāto īpašumu.

Runājot par desmitiem tūkstošiem imigrantu, kuri deportēti saskaņā ar 98. paragrāfu, ieskaitot tos, kuri nosūtīti atpakaļ uz tādām valstīm kā Vācija un Itālija, kur viņus gaida ieslodzījums, misters Grifens izteicās, ka viņi esot atbalstījuši tirānisku varu un tagad varēšot to izbaudīt paši uz savas ādas. Pievērsies ekonomikai, viņš sacīja: lai gan bezdarba līmenis joprojām esot augsts un pastāvīgi notiekot nemieri, no kuriem labumu gūst komunisti un viņu līdzskrējēji, esot arī cerīgas pazīmes, un viņš jūtoties pārliecināts, ka pavasarī Depresija būšot pārvarēta. Tikmēr vienīgā saprātīgā politika esot — atbalstīt līdzšinējo kursu un ļaut, lai sistēma labo savas kļūdas. Vajagot pretoties jebkurai noslieksmei uz mistera Rūzvelta maigā sociālisma pusi, jo šādi centieni spētu vienīgi vēl vairāk iedragāt sirgstošo ekonomiku. Lai gan bezdarba postu atliekot tikai nožēlot, daudzi esot slinki pēc savas dabas, tāpēc bez kavēšanās un iedarbīgi esot jālieto spēks pret nelikumīgiem streikotājiem un iesūtītiem aģitatoriem.

Mistera Grifena piezīmes tika uzņemtas ar aplausiem.

Aklais slepkava: Vestnesis

Nu, tātad. Teiksim, ir tumšs. Saules, visas trīs, norietējušas. Uz­lēkuši divi mēneši. Kalnu pakājē klaiņo vilki. Izraudzītā meitene gaida savu kārtu, kad tiks upurēta. Viņai ir iedota pēdējā, izmek­lētā maltīte, viņa ir iesmaržota un iesvaidīta, viņai par godu nodziedātas dziesmas, noskaitītas lūgšanas. Tagad viņa gul sarkana un zeltaina brokāta gultā, ieslēgta Tempļa iekšējā svētnīcā, kur smaržo pēc ziedlapu un vīraka sajaukuma un pēc sasmalcinātām aromātiskām vircēm, kuras pēc paražas tiek bārstītas pār mirušo guļvietām. Pašu gultu dēvē par Vienas Nakts Gultu, jo neviena meitene nekad nepavada tajā divas naktis. Pašu meiteņu starpā, kamēr viņām vēl ir mēles, tā tiek dēvēta par Mēmo Asaru Gultu.