Aklais slepkava

Agnese teica, vai šī esot viņa mazā meitiņa, cik jauka; viņa uzmeta man nepatikas pilnu skatienu. Kafiju tēvam viņa atnesa gandrīz nekavējoties, mazliet līgodamās uz saviem augstajiem papēžiem, un, likdama tasīti uz galda, īsi pieskārās tēva rokai. (Es ievēroju šo pieskārienu, kaut gan vēl nepratu to iztulkot.) Tad viņa atnesa man limonādi konusveidīgā glāzē, kura izskatījās pēc otrādi apgrieztas āksta cepures; tajā bija divi salmiņi. Burbuļi iecirtās man degunā, acīs sariesās asaras.

Tēvs iemeta cukurgraudu kafijā un apmaisīja to, tad atbalstīja karotīti pret tases malu. Es pētīju viņu pār savu limonādes glāzi. Pēkšņi viņš izskatījās citāds; kā cilvēks, kuru es nekad nebiju redzējusi, — tāds kā gaisīgāks, mazāk blīvs, toties katra detaļa skaidrāka. Es reti redzēju viņu tik tuvu. Mati bija taisni atsukāti atpakaļ, sānos īsi apgriezti, atkāpušies no deniņiem; veselā acs blāvi zila, kā zils papīrs. Sakropļotajā, vēl arvien glītajā sejā vīdēja tā pati izklaidīgā izteiksme, kāda viņam bieži bija rītos, pie brokastu galda, it kā viņš ieklausītos kādā dziesmā vai tālā eksplozijā. Ūsas bija sirmākas, nekā biju ievērojusi iepriekš, un, tagad to apsverot, šķita ērmīgi, ka vīriešiem uz sejas dīgst šādi rugāji, bet sievietēm ne. Pat viņa ikdienas drēbes šai nespodrajā, vaniļas smaržas piesātinātajā gaismā bija kļuvušas noslēpumainas, it kā piederētu kādam citam un viņš tās būtu tikai aizņēmies. Tās viņam bija par lielām, tur tas āķis. Viņš bija sarucis. Tomēr vienlaikus arī kļuvis garāks.

Viņš man uzsmaidīja un pajautāja, vai limonāde esot garšī­ga. Pēc tam apklusa un nogrima domās. Tad izņēma cigareti no sudraba etvijas, kuru vienmēr nēsāja līdzi, aizsmēķēja un izpūta dūmus. "Ja kaut kas notiks," viņš pēdīgi ierunājās, "tev jāapsola, ka tu parūpēsies par Loru."

Es svinīgi pamāju ar galvu. Kas ir šis kaut kaš Kas var notikt? Es bailīgi gaidīju kādu sliktu vēsti, pati nezinādama, kādu tieši. Varbūt viņš taisās kaut kur braukt — pāri okeānam. Stāsti par karu, ko biju dzirdējusi, nebija palikuši bez pēdām. Tomēr tuvāk viņš nepaskaidroja.

"Tad sitīsim saujā?" viņš teica. Mēs sniedzām rokas pār galdu; viņa plauksta bija cieta un sausa, kā ādas kofera rokturis. Zilā acs mani pētīja, kā apsverot, vai uz mani var paļauties. Es pacēlu zodu, izslēju plecus. Es izmisīgi vēlējos izpelnīties no viņa labu vērtējumu.

"Ko var nopirkt par pieciem centiem?" viņš noprasīja. Šis jautājums pārsteidza mani nesagatavotu, es nespēju atbildēt: es nezināju. Mums ar Loru netika dota kabatas nauda tēriņiem, jo Rīnija teica, ka mums esot jāiemācās izprast dolāra vērtību.

No savas tumšās žaketes iekškabatas tēvs izņēma piezīmju grā­matiņu cūkādas vākos un izplēsa no tās vienu lapu. Tad sāka runāt par pogām. Viņš sacīja — nekad neesot par agru iemācīties vienkāršākos ekonomikas principus, kuri man būšot nepieciešami, lai rīkotos prātīgi, kad izaugšu lielāka.

"Iedomājies, ka tu sāc ar divām pogām," viņš teica. Izde­vumus tad sastādīšot tā summa, kāda vajadzīga, lai saražotu šīs pogas, bet bruto ienākumus — tā summa, par kādu šīs pogas būšot iespējams pārdot, un tīro pelņu zināmam laika posmam varētu aprēķināt, no šīs summas atskaitot izdevumus. Tad dalu tīrās peļņas varot paturēt sev, bet atlikumu izmantot, lai saražotu četras pogas, bet pēc tam pārdot tās un nopelnīt tik daudz, lai sa­ražotu astoņas. Ar savu sudraba zīmuli viņš uzzīmēja mazu tabulu: divas pogas, tad četras pogas, tad astoņas pogas. Pogas uz lapas apstulbinoši vairojās; stabiņā tām blakus krājās naudas kaudze. Tas bija tāpat kā lobīt zirņus — zirņi šajā bļodā, pākstis tajā. Tēvs jautāja, vai es saprotot.

Es pētīju viņa seju, lai redzētu, vai viņš runā nopietni. Pietiekami bieži biju dzirdējusi, ka viņš saukā pogu fabriku par lamatām, par plūstošajām smiltīm, par lāstu, par akmeni kaklā, taču tādās reizēs viņš bija dzēris. Šobrīd viņš bija pietiekami skaidrā. Neizskatījās, ka viņš cenšas kaut ko izklāstīt, izskatījās, ka viņš cenšas atvainoties. Viņam no manis kaut kas bija vajadzīgs, ne tikai atbilde uz šo jautājumu. Likās, viņš grib, lai es viņam piedodu, lai atsvabinu no kāda nozieguma nastas; bet ko gan viņš bija man nodarījis? Neko tādu, ko es spētu iedomāties.

Es jutos apjukusi un arī dumja: lai ko nu viņš šobrīd lūdza vai prasīja, tas bija pāri manai saprašanai. Tā bija pirmā reize, kad kāds vīrietis gaidīja no manis vairāk, nekā es biju spējīga dot, taču tā nepalika pēdējā.

"Jā," es sacīju.

Nedēļā pirms savas nāves — vienā no tiem šausmīgajiem rītiem — mana māte pateica kaut ko dīvainu, lai gan tobrīd tas man nelikās dīvaini. Viņa sacīja: "Sirds dziļumos tēvs jūs mīl."

Viņa nemēdza runāt ar mums par jūtām, kur nu vēl par mīlestību — nedz par savējo, nedz par citu, atskaitot vienīgi Dieva mīlestību. Bet vecākiem taču bija jāmīl savi bērni, tāpēc šos viņas vārdus es acīmredzot biju uztvērusi kā apliecinājumu: par spīti ārējam iespaidam mans tēvs ir tāds pats, kādi ir — vai par kādiem tiek uzskatīti — citi tēvi.