Aklais slepkava

Šo apmeklējumu laikā es biju saīgusi. Es redzēju, cik loti slima viņa ir, un ņēmu to viņai ļaunā. Es jutos tā, it kā viņa mani kaut kādā veidā nodotu — it kā vairītos no savu pienākumu pildīšanas, būtu no tiem atteikusies. Man neienāca prātā, ka viņa var nomirt. Agrāk šī iespēja bija mani biedējusi, bet tagad es jutu tādas šausmas, ka biju to pilnīgi piemirsusi.

Pēdējā rītā, par kuru es nezināju, ka tas ir pēdējais, māte šķita nedaudz atžirgusi. Viņa bija vēl trauslāka, tomēr reizē it kā saturīgāka — blīvāka. Viņa skatījās tā, it kā tiešām mani redzētu. "Te ir tik gaišs," viņa nočukstēja. "Vai tu neaizvilktu aizkarus?" Es darīju, kā man likts, tad atkal nostājos pie viņas gultas malas, ņurcīdama mutautiņu, ko Rīnija bija man iedevusi gadījumam, ja es sāktu raudāt. Māte saņēma manu roku; viņas plauksta bija karsta un sausa, pirksti kā mīkstas stieples.

"Esi laba meitene," viņa teica. "Ceru, ka tu būsi laba māsa Lorai. Es zinu, ka tu centies tāda būt."

Es palocīju galvu. Nezināju, ko sacīt. Jutos kā netaisnības upuris: kāpēc tieši es lai vienmēr esmu laba māsa Lorai, bet nevis otrādi? Skaidrs, Loru māte mīlēja vairāk nekā mani.

Varbūt tomēr ne; varbūt viņa vienādi mīlēja mūs abas. Vai varbūt viņai vairs nebija spēka mīlēt nevienu: viņa jau bija pārkā­pusi šo robežu, aizgājusi ledusaukstajā stratosfērā, tālu prom no mīlestības siltā, blīvā magnētiskā lauka. Taču kaut ko tādu es nespēju iztēloties. Viņas mīlestība pret mums bija kaut kas paš­saprotams — vielisks un taustāms, gluži kā kūka. Vienīgais jautājums bija: kura no mums saņems lielāko gabalu.

(Mātes — kas viņas gan ir par fabricējumiem! Putnubiedēkļi, vaska lelles, kurās mums saspraust kniepadatas, rupjas diagram­mas. Mēs liedzam viņām pašu eksistenci, mēs pārvēršam viņas tā, lai viņas derētu mums — mūsu alkām, mūsu vēlmēm, mūsu vajadzībām. Tagad, kad pati esmu bijusi māte, es to zinu.)

Mana māte rāmi raudzījās manī ar savām debeszilajām acīm. Kā gan viņai būs bijis jānopūlas, lai noturētu acis vaļā! Cik tālu prom es viņai būšu šķitusi — tāls, trīsošs, sārts plankums. Cik grūti viņai būs bijis koncentrēties uz mani! Tomēr es nemanīju nenieka no viņas stoicisma — ja tas bija stoicisms. Es gribēju pateikt, ka viņa ir pārpratuši mani, manus nolūkus. Es ne vienmēr

centos būt laba māsa: gluži otrādi. Dažreiz es saukāju Loru par sodību un sacīju, lai viņa mani netraucē, un nupat pagājušā nedēļā biju pieķērusi viņu laizām aploksni — vienu no manām īpašajām aploksnēm, kas paredzētas pateicības vēstulēm, — un pateikusi viņai, ka aplokšņu līmi vāra no beigtiem zirgiem, un viņa bija sākusi rīstīties un šņaukāties. Lāgiem es slēpos no viņas ceriņu krūmā pie oranžērijas, kur lasīju grāmatas, ar pirkstiem aiz­bāzusi ausis, kamēr viņa klimta apkārt, mani meklēdama, veltīgi saukdama manu vārdu. Es tik bieži tiku cauri sveikā, paveikusi tikai visniecīgāko daļiņu no tā, kas tika no manis prasīts.

*

Taču man trūka vārdu, kuros izteikt, ka nepiekrītu mātes priekšstatam par lietām. Es nezināju, ka drīz palikšu, mantojusi viņas priekšstatu par mani; viņas priekšstatu par manu labestību, tas būs pielipināts man kā etiķete, un nepastāvēs ne mazākā iespēja atmest to viņai atpakaļ (kā notiktu parastajā attiecību attīstībā starp māti un meitu — ja viņa vēl būtu dzīva, kad es būtu paaugusies).

Melnas lentes

Šovakar ir nedabiski spilgts saulriets, kurš nesteidzas izdzist. Austrumos pār zemajiem padebešiem noplaiksnās zibens, tad spējš pērkons kā strupi aizcirstas durvis. Māja ir kā krāsns par spīti manam jaunajam ventilatoram. Esmu iznesusi ārā lampu; dažreiz es mijkrēslī redzu labāk.

Pagājušā nedēļā neesmu uzrakstījusi neko. Esmu zaudējusi dūšu. Kāpēc pierakstīt tik grūtsirdīgus notikumus? Taču es pamanu, ka esmu to atsākusi. Turpinu vilkt savus melnos ķeburus; tie ritinās vaļā kā garš, tumšs tintes pavediens pār lappusi, mudžekļains, taču salasāms. Vai man galu galā tomēr ir kāds nolūks atstāt parakstu? Pēc visa, ko esmu darījusi, lai no tā izvairītos, Airisa, viņas zīme, lai cik apcirpta: iniciāļi, ar krītu uzvilkti uz ietves, vai pirātisks X kartē, norādot krastmalu, kur aprakti dārgumi.

Kādēļ mēs tik gauži alkstam iemūžināt savu piemiņu? Jau tad, kad esam vēl dzīvi. Mēs vēlamies apliecināt savu eksistenci — kā suņi, kuri apčurā ugunsdzēsības hidrantus. Mēs izliekam apskatei savas ierāmētās fotogrāfijas, savus diplomus uz smalka papīra, savus apsudrabotos kausus; mēs iezīmējam savu gultasveļu ar monogrammām, iegrebjam savus vārdus koku stumbros, ieskrāpējam tos uz tualešu sienām. To visu rada viens un tas pats impulss. Ko mēs ceram šādi iemantot? Aplausus, skaudību, cieņu? Vai gluži vienkārši uzmanību — jebkādu, pēc iespējas?

Mums ir vajadzīgs vismaz viens liecinieks. Mēs nespējam pa­ciest domu par to, ka mūsu balss pēdīgi apklusīs — kā radio, kuram nosēdušās baterijas.