Aklais slepkava

Es gan teicu, ka Lora neraizējās, tomēr viņa lipa pie mātes vairāk nekā parasti. Sakrustotām kājām sēdēja vēsumā zem lapenes, kad māte atpūtās, vai aiz viņas krēsla, kad viņa rakstīja vēstules. Kad māte bija virtuvē, Lorai patika tupēt zem virtuves galda. Viņa ievilka tur spilvenu un savu ābeci — to, kura reiz bija piederējusi man. Viņai bija daudz mantu, kuras reiz piederējušas man.

Tagad Lora jau prata lasīt — vismaz ābeci. Viņas iemīļotais burts bija L, jo tas bija viņas burts, tas, ar kuru sākās viņas vārds, L — tā ir Lora. Man nebija neviena iemīļotā burta, ar kuru sāktos mans vārds, / — tas ir īriss; jo / — es — bija burts, kas pieder visiem.

L — tā ir Lilija, Skaidra un balta; Tā atveras dienas gaismā Un aizveras naktī saltā.

Grāmatā bija attēloti divi bērni vecmodīgās salmu cepurēs, tie stāvēja pie lilijas, uz kuras zieda sēdēja laumiņa — plikiņa, ar vizuļojošiem, caurspīdīgiem spārniņiem. Rīnija mēdza sacīt: ja viņa ieraudzītu šitādu radījumu, tad liktos tam virsū ar mušu pletni. To viņa teica man, pa jokam, toties neteica Lorai, jo Lora varētu ņemt to nopietni un satraukties.

Lora bija citāda. Citāda nozīmēja dīvaina, to es zināju, tomēr visviens plijos virsū Rīnijai: "Kā tas ir — citāda?"

"Ne tāda kā citi cilvēki," Rīnija parasti atbildēja.

Taču varbūt Lora beigu beigās nemaz tik ļoti neatšķīrās no citiem. Varbūt viņa bija tāda pati — tāda pati kā tas savādais, greizais elements viņos, ko vairums cilvēku slēpj, bet ko Lora ne­slēpa un tieši tāpēc biedēja citus. Jo viņa tiešām biedēja citus — un, ja ne biedēja, tad vismaz kaut kādā ziņā iztrūcināja; vēl vairāk, protams, tad, kad kļuva vecāka.

Tātad — otrdienas rīts, virtuve. Rīnija un māte cepa maizi. Nē: Rīnija mīcīja maizi, un māte dzēra tēju. Rīnija bija pateikusi mātei, ka nemaz nebrīnītos, ja pēcpusdienā uznāktu pērkons, gaiss esot tik smags, un vai mātei nederētu pasēdēt ārā, paēnā, vai atgulties; bet māte bija atbildējusi, ka neciešot tādu sēdēšanu dīkā. Viņa teica, ka tad jūtoties kā dienaszagle; viņa labāk pakavēšoties pie Rīnijas.

Rīnijas pēc māte varēja darīt, ko grib, un Rīnijai jebkurā gadījumā nebija tiesību viņu izrīkot. Tāpēc māte sēdēja un dzēra tēju, kamēr Rīnija stāvēja pie galda, grozīja maizes mīklas klunci, spaidīja to ar abām rokām, pārlocīja, grozīja, spaidīja. Rokas viņai bija vienos miltos; izskatījās, ka viņa uzvilkusi baltus, mil­tainus cimdus. Milti bija arī uz priekšauta krūtežas. Padusēs viņai pletās sviedru pusloki, kuros satumsa dzeltenās ilzītes uz viņas mājas kleitas. Daži klaipi jau bija izveidoti un ielikti plātīs, katrs pārklāts ar tīru, mitru dvielīti. Virtuvi pildīja valga sēņu smarža.

Virtuvē bija karsti, jo krāsnij vajadzēja krietnu ogļu pamatslāni, un arī tāpēc, ka patlaban bija uznācis karstuma vilnis. Logs bija vaļā, karstuma vilnis vēlās pa to iekšā. Milti maizei tika ņemti no lielās mucas pieliekamajā. Tai mucā neparko nedrīk­stēja rāpties iekšā, jo milti varēja tikt degunā un mutē, un tad būtu jānosmok. Rīnija zināja stāstīt par kādu bērnu, kuru brāļi un māsas uz galvas iebāzuši miltu mucā un kurš gandrīz dabūjis galu nosmokot.

Mēs ar Loru tupējām zem virtuves galda. Es lasīju ilustrētu, bērniem domātu grāmatu Vēstures diženie vīri. Napoleons bija trimdā Sv. Helēnas salā, stāvēja uz klints, plaukstu aizbāzis aiz frenča malas. Man šķita, ka viņam noteikti sāpējis kuņģis. Lora bija nemierīga. Viņa izrāpās no pagaldes, lai padzertos ūdeni.

"Vai gribi piciņu miklas, no kā salipināt maizes cilvēciņu?" Rīnija jautāja.

"Nē," Lora atbildēja.

"Nē, paldies," izlaboja māte.

Lora ierāpās atpakaļ pagaldē. Mēs redzējām divus pārus pēdu — mātes šaurās un Rīnijas platākās, ieautas rupjās kurpēs; mātes kalsnos stilbus un Rīnijas tumīgos, ietērptus sārti brūnās zeķēs. Mēs dzirdējām, kā, apsviesta otrādi, klusināti nodun maizes mīkla. Te pēkšņi tējas tase sašķīda lauskās un māte gulēja uz grīdas, un Rīnija bija nometusies ceļos viņai blakus. "Žēlīgais Dievs!" viņa teica. "Airisa, skrien pasauc tēvu!"

Es metos uz bibliotēku. Zvanīja telefons, bet tēva tur nebija. Uz­kāpu pa kāpnēm viņa tornītī, citkārt aizliegtā vietā. Durvis nebija aizslēgtas: istabiņā atradās vienīgi krēsls un vairāki pelnutrauki. Tēva nebija salonā, viņa nebija rīta istabā, viņa nebija garāžā. Viņš droši vien ir fabrikā, es nodomāju, bet īsti nezināju ceļu uz turieni, un tā arī bija pārāk tālu. Netiku gudra, kur vēl lai meklē.

Atgriezos virtuvē un palīdu zem galda, kur sēdēja Lora, ar rokām apskāvusi ceļgalus. Viņa neraudāja. Uz grīdas bija kaut kas tāds, kas izskatījās pēc asinīm, gara švīka, tumšsarkani traipi uz baltajām flīzēm. Es pieskāros tiem ar pirkstu, nolaizīju — tās bija asinis. Paņēmu lupatu un uzslaucīju grīdu. "Neskaties," es pateicu Lorai.