Aklais slepkava

Šīs mājas plānošanu un iekārtošanu uzraudzīja mana vecāmāte Edīlija. Viņa nomira jau pirms manas dzimšanas, taču, cik esmu dzirdējusi, viņa bijusi maiga kā zīds un vēsa kā ledus, tomēr griba viņai bijusi dzelžaina kā kaulu zāģis. Un viņa arī aizrāvās ar Kultūru, kas deva viņai zināmu morālu autoritāti. Tagad tā vis nebūtu; taču tolaik ļaudis ticēja, ka Kultūra spēj darīt cil­vēku labāku — attīstīt viņa personību. Viņi ticēja, ka tā spēj izsmalcināt garu; tam ticēja vismaz sievietes. Viņas vēl nebija redzējušas Hitleru operas namā.

Edīlijas meitas uzvārds bija Monfora. Viņa nāca no labas dzimtas, vismaz pēc Kanādas mērauklām, — no otrās paaudzes Monreālas angļiem, kas saprecējušies ar hugenotu frančiem. Šie Monfori reiz bija bijuši turīgi — sapelnījuši krietnu žūksni ar dzelzceļiem —, taču riskantu spekulāciju un kūtruma dēļ jau bija pa pusei nošļūkuši lejup pa kalna slideno nogāzi. Tāpēc, kad pienāca laiks izprecināt Edīliju, bet tuvumā nemanīja nevienu īsti pieņemamu līgavaini, viņa ieprecējās naudā — rupjā naudā, pogu naudā. Tika cerēts, ka viņa izsmalcinās šo naudu, rafinēs to gluži kā naftu.

(Viņa neapprecējās, viņa tika izdota pie vīra, sacīja Rīnija, velmēdama piparkūku mīklu. To nokārtoja ģimene. Tā jau mēdza rīkoties tādās ģimenēs, un kurš pateiks, vai tas ir sliktāk vai labāk nekā izvēlēties pašai? Lai tur vai kā, Edīlija Monfora pildīja savu pienākumu, turklāt tā bija īsta veiksme, jo tolaik viņa jau sāka vecēt — viņai bija gadi divdesmit trīs, un toreiz skaitījās, ka tai vecumā ziedu laiki jau ir aiz kalniem.)

Man joprojām ir manu vecvecāku portrets; ielikts sudraba ietvarā, rotātā ar vīteņaugu ziediem, fotografēts drīz pēc viņu kāzām. Fonā ir bārkstains samta aizkars un divas papardes uz puķu galdiņiem. Vecāmāte Edīlija atbalstījusies uz mazā dīvāniņa paroča, glīta sieviete ar smagiem plakstiem, bagātīgi krokotā tērpā, ar garu, divkāršu pērļu virteni ap kaklu, kleitas izgriezums dziļš, apšūts ar mežģīnēm, baltie apakšdelmi bez kauliem kā vistas rulete. Vectēvs Bendžamins sēd viņai aiz muguras, ģērbies ofi­ciālā uzvalkā, solīds, taču samulsis, it kā par godu šim gadīju­mam būtu pārliecīgi sapucēts. Abi izskatās kā iežņaugti korsetēs.

Attiecīgā vecumā — kad man bija trīspadsmit četrpadsmit gadu — es mēdzu romantizēt Edīliju. Naktīs raudzījos pa logu uz zālieniem un dekoratīvo augu dobēm, mēnesnīcā sudrabainām, un redzēju, kā viņa sapņaini aizslīd garām, ģērbusies pēcpusdie­nas tērpā, darinātā no baltām mežģīnēm. Es piešķīru viņai gurdu, dzīves apnikuma pilnu, mazliet zobgalīgu smaidu. Drīz es pie­vienoju mīļāko. Ar šo mīļāko viņa satikās pie oranžērijas, kura tolaik jau bija pamesta novārtā — tēvu neinteresēja sutoņā audzēti apelsīnu kociņi —, tomēr iztēlē es to atjaunoju un ap­gādāju ar siltumnīcas puķēm. Orhidejas, es domāju, vai kamēlijas. (Es nezināju, kāda izskatās kamēlija, taču biju par tām lasījusi.) Mana vecāmāte un viņas mīļākais nozuda oranžērijā un — ko darīja? Par to man nebija īstas skaidrības.

Patiesībā Edīlijai nebija ne mazāko izredžu tikt pie mīļākā. Pilsētiņa bija pārāk maza, tās morāle pārāk provinciāla, viņai būtu jākrīt pārāk zemu. Viņa nebija muļķe. Un viņai arī nebija pašai savas naudas.

Bendžamina Ceisa namā Edīlija bija lieliska mājasmāte un saimniecības vadītāja. Viņa lepojās ar savu gaumi, un šai ziņā mans vectēvs viņai piekāpās, jo šī gaume bija viens no iemesliem, kuru dēļ viņš bija Edīliju apprecējis. Tolaik viņam bija četrdesmit gadu; viņš bija cītīgi strādājis, lai sakrātu kapitālu, un nu bija nolēmis baudīt savas naudas vērtību, proti, ļaut, lai jaunā sieva ņem savā pārziņā viņa garderobi un aizrāda viņam par manierēm pie galda. Arī viņš savā ziņā alka pēc Kultūras vai vismaz pēc konkrētiem tās pierādījumiem. Viņš gribēja, lai viņam pieder pienācīgs porcelāns.

To viņš dabūja un tam līdzi arī vakariņas ar divpadsmit ēdie­niem: vispirms selerijas un sālīti rieksti, beigās šokolādes kon­fektes. Buljons, frikadeles, panētas kotletes, zivs, cepetis, siers, augļi, siltumnīcas vīnogu ķekari, glīti sakārtoti slīpēta stikla traukā galda vidū. Tagad es par to domāju kā par dzelzceļa viesnīcas maltīti; kā par okeāna lainera maltīti. Taikonderogā ieradās premjermi­nistri — tolaik pilsētiņā jau bija vairāki ievērojami rūpnieki, kuru atbalsts bija svarīgs politiskajām partijām, — un apmetās tieši Aviljonā. Fotogrāfijas, kurās vectēvs Bendžamins redzams kopā ar trim premjerministriem pēc kārtas, bija ieliktas zelta ietvaros un pakarinātas bibliotēkā — sers Džons Sparovs Tompsons, sers Makenzijs Bauels, sers Čārlzs Tapers. Tie ēdieni, ko pasniedza šeit, viņiem noteikti patika labāk par visiem citiem piedāvājumiem.

Edīlijas uzdevums droši vien bija izplānot un sarīkot šīs vaka­riņas un pēc tam nepieļaut, lai kāds redz viņu tās nobaudām. Paraža prasīja, lai viesu klātbūtnē viņa tikai paniekojas ar ēdienu: košļāšana un norīšana taču bija tik vulgāri miesiskas darbības. Manuprāt, pēc tam viņai uz istabu atnesa paplāti. Un tad viņa ēda ar visiem desmit pirkstiem.