Aklais slepkava

Kad nomiršu, kādam tas viss būs jāizšķiro un kaut kur jāliek. Šo darbiņu sev pievāks Maira, šaubu nav; viņa uzskata, ka ir mantojusi mani no Rīnijas. Viņai patiks tēlot uzticamo ģimenes vasali. Es viņu neapskaužu: jebkura dzīve ir atkritumu izgāztuve pat tad, kad vēl tiek dzīvota, bet pēc tam vēl jo vairāk. Tomēr, kaut arī atkritumu kaudze, tad pārsteidzoši maza; kad esi aizvācis visu, kas palicis pēc nelaika, tu saproti, cik nedaudzus zaļus plastmasas maisus vajadzēs, lai savukārt ietilpinātu tajos tevi.

Riekstu knaibles aligatora izskatā, vientuļā aproču poga no perlamutra, bruņurupuča kaula ķemme, kurai trūkst dažu zobu. Sabojātās sudraba šķiltavas, tasīte bez apakštasītes, garšvielu stat­nis bez etiķa pudelītes. Izkaisītie māju kauli, lupatas, paliekas. Lauskas, kuras izskalotas krastā pēc kuģa katastrofas.

Šodien Maira pierunāja mani nopirkt elektrisko ventilatoru — uz augsta statīva, labāku par to mazo čīkstuli, uz kuru esmu paļāvusies līdz šim. Tādu, kādu viņa bija iecerējusi, varēja nopirkt jaunajā tirdzniecības centrā Zogsas otrā krastā pie tilta. Viņa mani aizvedīšot ar mašīnu: viņai tik un tā esot turp jābrauc, tas nebūšot nekāds apgrūtinājums. Tas, kā viņa izgudro ieganstus, ir tik nomācoši.

Mūsu ceļš veda garām Aviljonai vai, pareizāk sakot, tam, kas reiz bijis Aviljona un tagad tik skumji pārvērties. Tagad tā ir Valhalla. Kurš birokrātisks idiots izdomājis, ka tas ir piemērots nosaukums vecļaužu mītnei? Cik atceros, Valhalla ir tā vieta, kur tu nonāc pēc nāves, nevis īsi pirms tās. Bet varbūt tam ir kāda slepena jēga.

Apvidus ir lielisks — Luveto upes austrumu krasts pie satekas ar Zogsu —, tādējādi apvienojot romantisko skatu uz gravu ar drošu enkurvietu burulaivām. Māja ir liela, taču tagad izskatās ielenkta, to pastūmuši sānis trausli vasaras namiņi, kas šai zemes gabalā sabūvēti pēc kara. Lievenī sēdēja trīs pavecas sievietes — viena no viņām riteņkrēslā — un pazagšus smēķēja kā nerātnas pusaudzes mazgājamā telpā. Nav šaubu, vienā jaukā dienā viņas to māju nosvilinās.

Aviljonā es vairs neesmu bijusi kopš tā laika, kad tā tika pārveidota; tur noteikti ož pēc bērnu pūdera un skāba urīna, un vakar vārītiem kartupeļiem. Labāk gribu paturēt to prātā tādu, kāda tā bija, pat tolaik, kad to pazinu es un kad tā jau sāka noplūkt, — vēsās, plašās halles, milzīgā, spodrā virtuve, ar izkaltētām ziedlapiņām pildītā Sevras vāze uz mazā, apaļā ķirškoka galdiņa hallē pie ieejas. Augšstāvā, Loras istabā, no kamīna apšuvuma nošķelts gabaliņš, tur viņa uzgāza virsū kamīna malkas paliktni; ļoti raksturīgi. Es esmu vienīgais cilvēks, kurš to vēl zina. Ņemot vērā viņas izskatu — caurspīdīgo ādu, lokano augumu, garo balerīnas kaklu —, visi iedomājās, ka viņa kustas graciozi.

Aviljona nav parastā kaļķakmens celtne. Tās arhitekti vēlējās kaut ko neparastāku, un tāpēc tā ir būvēta no kopā sacemen­tētiem, noapaļotiem upes akmeņiem. Pa gabalu māja izskatās kā nosēta ar kārpām, līdzīga dinozaura ādai vai brīnumu akām bilžu grāmatās. Tagad es par to domāju kā par ambīciju mauzoleju.

Tā nav īpaši eleganta māja, tomēr reiz tika uzskatīta par visai impozantu — tirgoņa pils, uz kuru ved līkumots piebraucamais ceļš; drukns, gotisks tornītis un plaša veranda pusapļa veidā ar skatu uz abām upēm; gadsimtu mijā, laiskajās vasaras pēcpusdienās verandā tika pasniegta tēja dāmām, kurām galvā bija platmaļu cepures, rotātas ar puķēm. Dārza svētkos tur tolaik tika rīkoti stīgu orķestra priekšnesumi; mana vecāmāte un viņas draugi izmantoja verandu par skatuvi amatieru teātrim — mijkrēslī, apkārt degot lāpām; mēs ar Loru mēdzām zem tās slēpties. Nu šī veranda ir sākusi nosēsties; to derētu pārkrāsot.

Reiz tur bija lapene un virtuves dārziņš ar mūra žogu, un vairākas dobes ar dekoratīviem augiem, un ūdensrožu dīķis ar zelta zivtiņām, un stikla oranžērija, kas tagad nojaukta, tur auga papardes un fuksijas, pa kādam izstīdzējušam citronkokam un skābo apelsīnu kociņam. Mājā bija biljarda istaba un viesistaba, un rīta istaba, un bibliotēka ar marmora Medūzu virs kamīna — šī Medūza bija deviņpadsmitā gadsimta stilā ar piemīlīgu, neizprotamu acu skatienu, čūskas vijās laukā no viņas galvas kā mokpilnas domas. Kamīna apšuvums bija darināts Francijā: pasūtināts bija bijis kas cits, ar Dionīsu un vīnstīgām uz dzegas, taču tā vietā tika piegādāta Medūza, un Francija bija pārāk tālu, lai sūtītu Medūzu atpakaļ, tāpēc tā tika atstāta tepat.

Mājā bija milzīga, krēslaina ēdamistaba ar Viljama Morisa tape­tēm Zemeņu zagļa rakstā un lustra, ap kuru vijās bronzas ūdens­rozes, un trīs augsti logi ar vitrāžām, atvesti no Anglijas, vitrāžās bija atainoti Tristana un Izoldes motīvi (tiek piedāvāts mīlas dzēriens rubīnsarkanā kausā; mīlētāji: Tristans, nometies uz viena ceļgala, Izolde ilgpilni liecas viņam pretim, dzeltenie mati krīt viļņos — tie grūti atainojami stiklā un mazliet par daudz atgādina kūstošu slotu; Izolde viena, nomākta, violetā, krokotā tērpā, līdzās arfa).