Aklais slepkava

Vīrieši tup ap saviem mazajiem ugunskuriem, ietinušies ādas apmetņos, ēd vakariņas un samurminās savā starpā. Oma viņiem nav necik dzīvespriecīga. Rīt vai parīt — atkarībā no viņu ātruma un ienaidnieka modrības — būs jācīnās, un šoreiz viņi var arī neuzvarēt. Tiesa, ugunsacu vēstnesis, kurš uzrunāja Neuzvaramā Dūri, ir solījis, ka viņi gūšot uzvaru, ja palikšot tikpat dievbijīgi un paklausīgi, drosmīgi un viltīgi, tomēr šajās lietās vienmēr ir tik daudz "ja".

Ja viņi zaudēs, tad tiks nogalināti līdz ar savām sievietēm un bērniem. Žēlastību viņi negaida. Ja viņi uzvarēs, tad jānogalina būs pašiem, kas ne vienmēr ir tik iepriecinoši, kā dažkārt šķiet. Viņiem būs jānogalina visi pilsētas iedzīvotāji līdz pēdējam: tāds ir rīkojums. Nedrīkst atstāt pie dzīvības nevienu zēnu, lai tas neizaugtu, kārodams atriebt savu nokauto tēvu; un arī nevienu meiteni, lai tā nesamaitātu Prieka ļaudis ar savām netiklībām. Agrāk iekarotajās pilsētās viņi pietaupīja jaunās meitenes un izdalīja tās zaldātiem — pa vienai, divām vai trim, atkarībā no karotāja drošsirdības un nopelniem, taču tagad dievišķais vēstnesis ir pateicis, ka nu tam jādara gals.

Visa šī slepkavošana būs nogurdinoša un arī trokšņaina. Tik plaša vēriena asinspirts prasa lielu spēku patēriņu un ir gaužām ķēpīga, turklāt ir jāveic rūpīgi, citādi Prieka ļaudis varētu iekulties lielās nepatikšanās. Visvarenais prot gādāt, lai tiktu ievērots likuma burts.

Viņu zirgi ir sapīti katrs atsevišķi. To ir nedaudz, un ar tiem jāj tikai galvenie vīri; zirgi ir izdēdējuši un tramīgi, ar aprepē­jušām lūpām, gariem, sērīgiem purniem un maigām, gļēvulīgām acīm. Tā nav viņu vaina: viņi ir piespiesti ar varu.

Ja tev pieder zirgs, tu drīksti to spārdīt un sist, bet ne nokaut un apēst, jo senos laikos kāds Visvarenā vēstnesis ir parādījies pirmā zirga veidolā. Runā, ka zirgi to atceroties un ar to lepojoties. Tāpēc jāt ar tiem drīkst tikai vadoņi. Vismaz tāds ir pamatojums.

Mayfair, 1935. gada maija

JORKA

TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS

Sī gada aprīlī pavasaris sākās draiski, un tā vēstnese bija īsta limuzīnu kavalkāde, ar kuru ievērojami viesi lielā pulkā devās uz vienu no šīs sezonas interesantākajām pieņemšanām — uz burvī­gajām 6. aprīļa viesībām, kuras savā impozantajā Tjūdoru stila Rouzdeilas savrupmājā par godu mis Airisai Ceisai no Taikonderogas Ontārio rīkoja misis Vinifreda Grifena Praiera. Mis Ceisa ir kapteiņa Norvela Ceisa meita; viņas vecāmāte ir Bendžamina Monfora dzīvesbiedre, nelaiķe misis Monfora Ceisa no Monreālas. Mis Ceisa gatavojas laulībām ar misis Grifenas Praieras brāli misteru Ričardu Grifenu, kurš jau sen tiek uzskatīts par vienu no iekārojamākiem vecpuišiem šai provincē; maijā notiks žilbinošas kāzas, kuras kāzu kalendārā neapšaubāmi būs viens no tiem notikumiem, kurus nedrīkst palaist garām.

Pagājušās sezonas debitantes un viņu mātes dega nepacietībā ieraudzīt jauniņo līgavu, kura izskatījās apburoša atturīgā Skjaparelli tērpā no krokota, gaišbrūna krepa ar šauru svārku daļu un volānu jostasvietā, rotātā ar melna samta un ahātu akcentiem. Telpā, kuras fonu veidoja baltas narcises, baltas treliņu sienas un slaidas, degošas sveces sudraba svečturos, rotātos ar mākslīgiem melnu muskadīnvīnogu ķekariem, apvītiem ar sudraba lentes spirālēm, viesus pie­ņēma misis Praiera, ģērbusies izsmalcinātā, pelēki rožainā Saneles tērpā ar bagātīgi krokotu svārku daļu, ņieburs izšūts ar ne-uzkrītošām, smalkām pērlītēm. Klāt bija arī mis Čeisas māsa un reizē arī topošā līgavas māsa mis Lora Čeisa, ģērbusies zaļā velveta tērpā ar sārta atlasa akcentiem. Augsto viesu vidū bija provinces guber­nators misters Herberts A. Brūss ar kundzi, pulk-vedis R. J. ītons ar kundzi un meitu mis Mārgaretū ītonu, viņa godība V. D. Ross ar kundzi un meitām mis Sūzanu Rosu un mis Izobelu Rosu, misis A. L. Elsvorta ar abām meitām — misis Beverliju Balmeri un mis Eleinu Elsvortu, mis Džoslina Būna un mis Dafne Būna, kā arī misters Grānts Peplers ar kundzi.

Aklais slepkava: Bronzas zvans

Ir pusnakts. Sekel-Nornas pilsētā skan viens vienīgs bronzas zvans, lai iezīmētu brīdi, kad Salauztais Dievs, Triju Sauļu Dieva naksnīgā avatāra, laižoties lejup tumsā, sasniedz viszemāko punk­tu un pēc niknas cīņas viņu saplosa Zempasaules Valdnieks un viņa kritušo karotāju pulks, kas mīt tur, lejā. Dieviete atkal saliks viņu kopā, atdzīvinās un lolos, lai viņš atgūtu veselību un sparu un rītausmā, kā parasti, paceltos atjaunots, pilns gaismas.

Lai gan Salauztais Dievs ir iemīļots tēls, pilsētā neviens vairs īsti netic šai pasakai par viņu. Tomēr sievietes katrā mājā salipina no māliem viņa veidolu, un vīri gada tumšākajā naktī sasit viņu gabalos, un nākamajā dienā sievietes darina jaunu veidolu. Bērniem tiek cepti mazi saldinātas mīklas dieviņi, ar ko mieloties; jo bērni ar savām kārajām, mazajām mutītēm simbolizē nākotni, kura, gluži kā pats laiks, aprīs visu, kas dzīvs patlaban.