Aklais slepkava

Atceļā es izdzirdu sev aiz muguras soļus. Nu tu esi iekritusi, es sev teicu, tur nāk laupītājs. Taču tā bija tikai jauna sieviete melnā lietusmētelī, rokā viņa nesa somu vai mazu koferīti. Viņa strauji aizsteidzās man garām, kaklu izstiepusi uz priekšu.

Sabrina, es nodomāju. Beigu beigās viņa tomēr ir atgriezusies. Cik dziļi es tobrīd izjutu, ka esmu saņēmusi piedošanu, — cik svētīta, ar kādu žēlastību apveltīta jutos, it kā laiks būtu pagrie­zies atpakaļ un mans sausais, vecais koka spieķis būtu operetiski uzplaucis ziedos. Taču, paskatījusies otrreiz — nē, trešoreiz —, es redzēju, ka tā nemaz nav Sabrina; tikai kāda svešiniece. Turklāt — vai tad es esmu pelnījusi tik brīnumainu noslēgumu? Kā gan es varētu to gaidīt?

Tomēr es to gaidu. Pretēji veselajam saprātam.

Bet pietiks par to. Es turpināšu savu skumjo stāstu, kā mēdza rakstīt dzejoļos. Atpakaļ uz Aviljonu.

Māte bija mirusi. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Man teica, lai es nenokaru degunu. Kas man to teica? Droši vien Rīnija, varbūt tēvs. Savādi, par lūpām gan neviens neko nemēdz sacīt. Lūpās atliek vienīgi kost, lai aizstātu viena veida sāpes ar citām.

Sākumā Lora daudz laika pavadīja, ielīdusi mātes kažokā. Tas bija roņādas kažoks, kabatā joprojām atradās mātes mutautiņš. Lora ielīda kažokā un mēģināja sapogāt pogas, līdz atklāja, ka labāk ir aizpogāt tās vispirms un pēc tam ielīst iekšā pa apakšu. Man šķiet, viņa tur iekšā skaitīja lūgšanas vai būra: būra māti atpakaļ. Lai ko viņa tur darīja, tas bija veltīgi. Un tad kažoks tika atdots labdarības iestādei.

Drīz Lora sāka prašņāt, kur palicis bērniņš, tas, kurš nemaz neizskatījies pēc kaķēna. Debesīs viņu vairs neapmierināja — viņa gribēja zināt, kur bērniņš palicis pēc tam, kad gulējis vanniņā. Rīnija pateica, ka to aiznesis ārsts. Bet kāpēc nebija notikušas bēres? Tāpēc, ka tas piedzimis pārāk maziņš, teica Rīnija. Kā kaut kas tik maziņš varēja nogalināt māti? Rīnija sacīja: Liecies mierā. Viņa sacīja: Uzzināsi, kad paaugsies. Viņa sacīja: Ko tu nezini, tas tevi nesāpina. Apšaubāma sentence: dažreiz tas, ko tu nezini, var sāpināt tevi ļoti stipri.

Naktīs Lora mēdza ielavīties manā istabā, uzpurināt mani no miega un tad ierāpties manā gultā. Viņa nespēja iemigt: tas bija Dieva dēļ. Līdz bērēm viņai ar Dievu bija bijušas labas attiecības. Dievs jūs mīl, teica svētdienas skolas skolotāja metodistu baznīcā, kurp mūs bija sūtījusi māte un kurp mūs vispārēju principu pēc turpināja sūtīt Rīnija, un Lora bija tam ticējusi. Taču tagad viņa vairs nejutās tik pārliecināta.

Viņa sāka raizēties par Dieva precīzo atrašanās vietu. Tā bija svētdienas skolas skolotājas vaina: Dievs ir visur, viņa bija teikusi, un Lora vēlējās zināt: vai Dievs ir saulē, vai Dievs ir mēnesī, vai Dievs ir virtuvē, vannas istabā, vai viņš ir pagultē? ("Man nudien kārotos apgriezt tam sievišķim kaklu," sacīja Rīnija.) Lora negribēja, lai Dievs pēkšņi izlec viņas acu priekšā, un to nebija grūti saprast, ņemot vērā viņa uzvedību pēdējā laikā. Aizver acis, atver muti, tev būs liels pārsteigums, mēdza noskaitīt Rīnija, aiz muguras slēpdama cepumu, bet Lora vairs neldausīja. Viņa gribēja turēt acis vaļā. Tas nebija tāpēc, ka viņa neuzticētos Rlnijai; viņa vienkārši baidījās no pārsteigumiem.

Varbūt Dievs bija slotu skapī. Tā likās visiespējamākā vieta. Viņš tur tupēja un glūnēja kā tāds dīvains un varbūt pat bīstams tēvocis, taču Lora nevarēja būt droša, vai kādā noteiktā brīdī viņš tur tiešām ir, jo baidījās vērt'vaļā durvis. "Dievs ir jūsu sirdī," sacīja svētdienas skolas skolotāja, un tas bija vēl ļaunāk. Ja viņš būtu slotu skapī, atliktu kaut kāda iespēja, piemēram, varētu aiz­slēgt durvis.

Dievs nekad neguļ, tā bija teikts korālī, — Nedz bezrūpīga dusa Viņa acis slēgs. Nē, naktīs viņš klīda pa māju, izspiegodams cilvēkus — pārbaudīdams, cik rātni viņi bijuši, vai uzsūtīdams sērgas, lai viņus nobeigtu, vai ļaudamies kādam citam savam untumam. Agrāk vai vēlāk no viņa noteikti bija gaidāms kas nepatīkams, tā viņš bieži bija izrīkojies arī Bībelē. "Klausies, tas ir viņš!" Lora mēdza teikt. Vieglais solis, smagais solis.

"Tas nav Dievs. Tas ir tikai tēvs. Viņš ir tornītī."

"Ko viņš tur dara?"

"Smēķē." Es negribēju sacīt dzer. Tas šķita nelojāli.

Vismaigākās jūtas es loloju pret Loru tad, kad viņa bija aizmigusi — mute mazliet pavērta, skropstas vēl valgas —, taču viņas miegs bija nemierīgs; viņa vaidēja un spārdījās, un lāgiem krāca, un neļāva iemigt man. Es mēdzu izrāpties no gultas, uz pirkstgaliem aizlavīties pār istabu un pakāpties, lai paskatītos laukā pa guļamistabas logu. Ja spīdēja mēness, puķu dārzi bija sudrabaini pelēki, it kā no tiem būtu izsūktas visas krāsas. Es redzēju akmens nimfu, sarukušu; mēness spoguļojās viņas ūdens­rožu dīķī, un viņa mērca kājas pirkstgalus tā saltajā gaismā. Es drebinādamās atgriezos gultā un gulēju, vērodama aizkaru kustīgās ēnas un ieklausīdamās gārdzienoš un čīkstienos, kas radās, no­sēžoties mājai. Un prātoju, ko gan esmu izdarījusi aplam.