Aklais slepkava

Mēs ar Loru staigājām pa slidenajiem steķiem, ko mums bija aizliegts darīt. Rīnija teica, ja mēs nokritīšot un ielūzīšot ledū, tad vairs nepagūšot ne aci pamirkšķināt, jo ūdens esot auksts kā nāve. Mums piesmelšoties zābaki, un mēs nogrimšot kā akmeņi. Mēs iemetām upē dažus īstus akmeņus, lai redzētu, kas ar tiem notiks; tie aizslīdēja pa ledu, apstājās, palika saredzami. Mūsu elpa veidoja baltus dūmus; mēs pūtām tos mākulīšos kā vilcieni un mīņājāmies no vienas nosalušās kājas uz otru. Zem mūsu zābaku zolēm gurkstēja sniegs. Mēs turējāmies rokās, un mūsu dūraiņi piesala viens pie otra; kad mēs tos novilkām, tie bija kā divas vilnas plaukstas, kas turas viena pie otras, tukšas un zilas.

Luveto krāču lejasgalā bija sagrēdojušies robaini ledus gabali. Dienasvidū ledus bija balts, mijkrēslī gaiši zaļš; mazākās atlūzas šķindēja kā zvārgulīši. Upes vidū ūdens plūda vaļējs un melns. Otrā krasta pakalnā, aiz kokiem neredzami, klaigāja bērni, balsis saltajā gaisā augstas un smalkas, un priecīgas. Viņi vizinājās ar ragaviņām, kas mums nebija atļauts. Es domāju, vai nepastaigāt pa roboto piekrastes ledu, lai redzētu, cik tas izturīgs.

Pienāca pavasaris. Vītolu zari kļuva dzelteni, grimoņu krūmi sarkani. Luveto upe paloja; ar visām saknēm izrauti krūmi un koki griezās virpuļos un ķērās cits citam zaros. Virs krācēm no Luveto tilta upē ielēca kāda sieviete, līķi nevarēja atrast divas dienas. Tas tika izvilkts no ūdens tālāk lejup pa straumi un ne tuvu ne­izskatījās patīkami, jo pārpeldēt šīs krāces bija tas pats, kas izmalties caur gaļas mašīnu. Nebūt ne tas labākais veids, kā atstāt šo pasauli, teica Rīnija, — protams, ja vien cilvēku interesē paša izskats, lai gan tādā brīdī tas viņu diez vai interesēs.

Misis Hilkouta zināja vismaz par pusduci tādu lēcēju vairāku gadu laikā. Par tiem varēja izlasīt avīzēs. Viena bija meitene, ar kuru kopā viņa mācījusies skolā un kura pēc tam apprecējusies ar dzelzceļa strādnieku. Viņš tik reti bijis mājās, misis Hilkouta sa­cīja, un ko tad citu viņš gaidījis? "Klēpis pilns," viņa teica. "Un nekāda aizbildinājuma." Rīnija pamāja, it kā tas izskaidrotu visu.

"Lai cik dumjš tas vīrs būtu bijis, vairums no viņiem tomēr prot skaitīt," viņa sacīja, "vismaz uz pirkstiem. Šis laikam tomēr bija ģērējis ādu. Bet ko līdz aizslēgt stalli, kad zirgs jau vējā."

"Kāds zirgs?" jautāja Lora.

"Viņai laikam būs bijušas vēl ari kādas citas nepatikšanas," misis Hilkouta turpināja. "Nelaime jau nenāk viena."

"Ar ko tas klēpis pilns?" Lora man čukstēja. "Kāds klēpis?" Bet es nezināju.

Rīnija stāstīja, ka tādas sievietes ne tikai lecot no tilta, bet mēdzot arī ieiet ūdenī upes augštecē, tad piemirkušo drēbju svars ievelkot viņas dzelmē un viņas nespējot izpeldēt krastā pat tad, ja to gribētu. Vīrieši rīkojoties apdomīgāk. Viņi pakaroties pie sava šķūņa šķērsbaļķiem vai iešaujot sev galvā ar bisi; vai, no­domājuši slīcināties, piesienot sev klāt akmeņus vai kādus citus smagumus — cirvjus, naglu maišeļus. Tik nopietnā lietā viņi negribot riskēt. Bet tas jau esot sievietes dabā — vienkārši iebrist upē un samierināties ar likteni, un ļaut, lai ūdens viņu paņem. Pēc Rīnijas toņa bija grūti spriest, kā viņa šīs atšķirības vērtē.

Jūnijā man apritēja desmit gadu. Rīnija izcepa kūku, lai gan ieminējās, ka varbūt neesot labi to cept, kopš mātes nāves pagājis pavisam īss laiciņš, tomēr dzīvei esot jāturpinās, tāpēc kūka var­būt nebūšot nekāda noziedzība. Kāda noziedzība,? jautāja Lora. Pret mātes jūtām, es atbildēju. Tātad māte nolūkojas uz mums no debesīm? Bet es ietiepos un klīrējos, un liedzos atbildēt. Lora nebija ar mieru nogaršot ne gabaliņu kūkas, pēc tam kad bija dzirdējusi par mātes jūtām, un es apēdu arī viņas tiesu.

Tagad man jau vajadzēja papūlēties, lai atcerētos savu bēdu detaļas — precīzos veidus, kā tās izpaudušās, — lai gan, sasprindzinot gribu, es spēju atsaukt atmiņā to atbalsi, kā mazu, smilkstošu sunīti, kas ieslēgts pagrabā. Ko es biju darījusi tai dienā, kad nomira māte? Es tikpat kā nespēju atcerēties nedz to, nedz arī viņas izskatu: tagad viņa izskatījās vienīgi tā kā fotogrāfijās. Taču es atcerējos, cik nepareiza likās gulta, kad viņas tajā pēkšņi vairs nebija: cik tukša tā bija šķitusi. Kā pēcpusdienas saule slīpi iespīdēja pa logu un tik klusu krita uz cietkoka grīdas, tajā kā migla ņirbēja puteklīši. Vaskainas mēbeļu politūras un vītušu krizan­tēmu smarža, neizvēdināms naktstrauka un dezinfekcijas līdzekļa smārds. Viņas prombūtni es tagad atcerējos daudz labāk nekā viņas klātbūtni.