Aklais slepkava

Bērni tic, ka viss sliktais, kas notiek, kaut kādā veidā ir viņu vaina, un šai ziņā es nebiju izņēmums; tomēr viņi tic arī laimīgām beigām par spīti visiem pierādījumiem, kuri liecina par pretējo, un ari šai ziņā es nebiju izņēmums. Es vienīgi vēlējos, kaut jel laimīgās beigas pienāktu ātrāk, jo — īpaši naktīs, kad Lora bija iemigusi un man nevajadzēja censties viņu uzmun­drināt, — es jutos tik nelaimīga.

Rītos es palīdzēju Lorai apģērbties — tas bija mans uzde­vums jau tad, kad māte vēl bija dzīva, — un pieskatīju, lai viņa iztīra zobus un nomazgā muti. Pusdienlaikā Rīnija dažreiz lāva mums sarīkot pikniku. Mums bija baltmaizes šķēles, apziestas ar sviestu un vīnogu želeju, caurspīdīgu kā celofāns, un zaļi burkāni, un sagriezti āboli. Mums bija gaļas konservi, izgāzti no skārdenes, veidols kā acteku templis. Mums bija cieti vārītas olas. To visu mēs salikām šķīvjos, iznesām ārā un ēdām, kur gadījās — pie dīķa, oranžērijā. Ja lija lietus, mēs ēdām mājā.

"Atceries badacietējus armēņus," mēdza sacīt Lora, saņēmusi rokas, aizvērusi acis, noliekusies pār želejas sviestmaizes garoziņām. Es zināju — viņa tā saka tāpēc, ka tā mēdza teikt māte, un man nāca raudiens. "Nekādu armēņu badacietēju nav, tie ir izdomāti," es reiz viņai sacīju, bet viņa nelikās to dzirdam.

Tolaik mūs bieži atstāja vienas pašas. Mēs izmācījāmies Aviljonu no galvas: visas plaisas, alas un tuneļus. Mēs ieskatījāmies paslēp­tuvē zem sētaspuses kāpnēm, kur juceklīgi mētājās vecas galošas un cimdi bez pāra, un lietussargs ar salauztiem spieķiem. Mēs izpētījām dažādos pagraba atzarus — ogļu pagrabu ar oglēm; sakņu pagrabu ar kāpostgalvām un ķirbjiem, sarindotiem plauktā, ar bie­tēm un burkāniem, kuriem smilšu kastē dīga ūsas, un kartupeļiem ar to aklajiem, albīnajiem taustekļiem gluži kā krabju kājām; veco pagrabu ar āboliem toveros un konservu plauktiem — noputējuši džemi un želejas vizēja kā neslīpēti dārgakmeņi, pikantās mērces un marinējumi, zemenes un tomāti bez miziņas, un ābolu bieze­nis, viss Krauna burkās ar aizskrūvējamu vāciņu. Tur bija arī vīna pagrabs, bet to turēja aizslēgtu; atslēga bija vienīgi tēvam.

Zem verandas mēs uzgājām mitru grotu ar klona grīdu, tur varēja iekļūt, ielienot starp kāršrozēm, kur mēģināja augt tikai iz­stīdzējušas pienenes un staipekņi, to smarža, līdzīga saplucinātu piparmētru smaržai, sajaucāsar kaķu smidzinājumiem un (vienreiz) ar iztrūcinātas prievīščūskas aso, šķebinošo smaku. Mēs atradām bēniņus, kur bija kastes ar vecām grāmatām un salocītas stepētas segas, un trīs tukšas lādes, un sabojāts harmonijs, un vecāsmātes Edīlijas bezgalvainais kleitu manekens — blāvs, appelējis torss.

Aizturējušas elpu, mēs zaglīgi klīdām pa saviem ēnu labirin­tiem. Tur mēs radām mierinājumu — savā slepenībā, slēptu taku zināšanā, ticībā, ka mūs nevar ieraudzīt.

Paskat> kāda pulkstenim mēle, es teicu. Tas bija pulkstenis ar svārstu, darināts no sena, balti zeltaina porcelāna; tas bija pie­derējis vectēvam; tas stāvēja uz kamīna dzegas bibliotēkā. Vārdu mēle Lora izprata loti burtiski. Misiņa svārsts, kas šūpojās šurpu turpu, tiešām izskatījās pēc mēles, kura laiza neredzamas lūpas. Un apēd laiku.

Pienāca rudens. Mēs ar Loru plūcām dievkrēsliņu pogaļas un vērām tās vaļā, lai aptaustītu zvīņveidīgās sēkliņas, kas klājās cita citai pāri, veidojot tādu kā pūka ādu. Mēs izknibinājām sēldas ārā un izkaisījām pār dievkrēsliņu zīdainajiem izpletnīšiem, at­stājot tikai sīksto, brūngani dzelteno mēlīti, samtainu kā elkoņa iekšpuse. Pēc tam mēs devāmies uz Jubilejas tiltu un metām po­gaļas upē, lai redzētu, cik ilgi tās peldēs, pirms apgāzīsies vai tiks aizrautas prom. Vai mēs iztēlojāmies, ka tajās sēd cilvēki vai viens vienīgs cilvēks? īsti nezinu. Tomēr mēs jutām zināmu gandarījumu, noraugoties, kā tās nogrimst.

Pienāca ziema. Debesis bija dūmakaini pelēkas, saule zemu debesīs, blāvi sārtenā krāsā kā zivju asinis. Lāstekas, smagas un necaurredzamas, un resnas kā plaukstas locītava, pilēdamas karājās no jumta un palodzēm, kā kritienā sastingušas gaisā. Mēs lauzām tās nost un sūkājām to smailes. Rīnija teica, ja mēs tā darīšot, tad mēle mums samelnēšot un nokritīšot, bet es zināju, ka tas nav tiesa, jo tā biju darījusi jau agrāk.

Aviljonā tolaik bija laivu māja un ledus māja, lejā pie stekiem. Laivu mājā atradās vectēva pavecā burulaiva, kas tagad piederēja tēvam, — Nāriņa, augsta, sausa, ieziemota. Ledus mājā bija ledus, izcirsts Zogsas upē, klučus ar zirgiem uzveda augšā, sakrāva tur un apbēra ar zāģu skaidām, gaidot vasaru, kad tas būs īsts retums.