Aklais slepkava

Maura kreisajā pusē, kur atrodas tāda pati petūniju dobe, paceļas otrs tikpat mītisks tēls: Pagurušais karavīrs, trīs augšējās krekla pogas atpogātas, kakls pieliekts, kā gaidot bendes cirvi, mundieris saņurcīts, ķivere šķībi, viņš stāv, atbalstījies pret savu brāķīgo Rosa šauteni. Mūžīgi jauns, mūžīgi pārguris, viņš vainago Kara memoriālu, āda saulē kvēl zaļa, baložu pļeckas tek viņam pār vaigiem kā asaras.

Pagurušais karavīrs bija mana tēva projekts. Tēlniece bija Kallista Ficsimonsa, kuru silti ieteica Frānsisa Loringa, Kara memoriāla komitejas organizētāja no Ontārio Mākslinieku savienības. Daži vietējie iebilda pret mis Ficsimonsu — sieviete diez vai spēšot veikt šādu darbu —, bet tēvs devās uzbrukumā potenciālo spon­soru sapulcei: vai tad mis Loringa pati neesot sieviete, viņš no­prasīja. Tādējādi viņš deva vielu vairākām necienīgām piezīmēm, no kurām pati pieklājīgākā bija: Kā tad to var zināt? Privātās sarunās viņš teica, ka tas, kurš maksājot, arī pastellējot mūziku, un, ja jau visi pārējie esot tādi sīkstuļi, tad labāk lai turoties malā vai pakļaujoties.

Mis Kallista Ficsimonsa bija ne tikai sieviete, viņa bija ari divdesmit astoņus gadus veca un rudmate. Viņa pasāka bieži ierasties Aviljonā, lai apspriestos ar tēvu par iecerētās skulptūras veidolu. Šīs apspriedes notika bibliotēkā, durvis sākumā tika atstātas vaļā un pēc tam vairs ne. Viņa tika iemitināta vienā no viesu istabām, sākumā otrajā labākajā un pēc tam pašā labākajā. Drīz viņa bija klāt gandrīz katru nedēļas nogali, un viņas istabu sāka dēvēt par "viņas" istabu.

Tēvs šķita atplaucis; viņš noteikti dzēra mazāk. Viņš lika sakopt mājas apkārtni, vismaz tiktāl, lai to varētu droši rādīt ciemiņiem; viņš lika atjaunot piebraucamā ceļa grantējumu; viņš lika noberzt, pārkrāsot un salabot Nāriņu. Dažkārt nedēļas nogalēs mājā notika neoficiālas viesības, ciemiņi bija Kallistas mākslinieciskie draugi no Toronto. Šie mākslinieki, kuru vidū nebija neviena, kura vārds būtu pazīstams tagad, vakariņās ieradās nevis smokingos vai vis­maz uzvalkos, bet gan svīteros ar V veida kakla izgriezumu, viņi nevērīgi ieturēja maltītes zālienā, diskutēja par Mākslas smalkā­kajām niansēm, smēķēja, dzēra un strīdējās. Jaunās mākslinieces vannas istabā izlietoja pārāk daudz dvieļu, noteikti tāpēc, ka vēl nekad nebija redzējušas, kāda izskatās pieklājīga vanna, tāda bija Rīnijas teorija. Un viņām bija netīri nagi, ko viņas kodīja.

Ja mājā nenotika viesības, tad tēvs un Kallista ar vienu no automašīnām — ar rodsteru, nevis sedanu — devās piknikos, līdzi ņemdami grozu, ko īgni bija sakravājusi Rīnija. Vai arī burāja: Kallista platās biksēs, rokas sabāzusi kabatās kā Koko Šanele, mugurā uzvilkusi kādu no tēva vecajiem, adītajiem svīteriem ar apaļu kakla izgriezumu. Dažreiz viņi aizbrauca līdz pat Vindzorai, pa ceļam iegriezdamies krodziņos, kur tika pasniegti kokteiļi, neganti spēlētas klavieres un izlaidīgi dejots, — krodziņos, kur apgrozījās ruma kontrabandā iesaistīti gangsteri, kas brauca šurp no Čikāgas un Detroitas, lai slēgtu darījumus ar likumam pa­klausīgajiem spirta ražotājiem Kanādas pusē. (Tolaik Savienotajās Valstīs valdīja sausais likums; alkohols plūda pār robežu kā ļoti dārgs ūdens; līķi ar nocirstiem pirkstu galiem un iztukšotām kaba­tām tika iemesti Detroitas upē un pēdīgi uzpeldēja Ēri ezera krastos, izraisot debates par to, kuram vajadzētu uzņemties to apbedīšanas izdevumus.) Šajos ceļojumos tēvs un Kallista parasti palika prom visu nakti un lāgiem pat vairākas pēc kārtas. Reiz viņi aizbrauca uz Niagaras ūdenskritumu, kas izraisīja Rīnijā skaudību, un reiz uz Bufalo; taču uz Bufalo viņi brauca ar vilcienu.

Šis detaļas mēs uzzinājām no Kallistas, kura ar detaļām ne­skopojās. Viņa mums teica, ka tēvu vajagot "uzmundrināt" un ka šī uzmundrināšana nākot viņam par labu. Viņa teica, ka tēvam derētu izklaidēties, vairāk baudīt dzīvi. Viņa teica, ka viņi ar tēvu esot "lieli čomi". Viņa pasāka saukt mūs par "knīpām"; viņa teica, ka mēs varot saukt viņu par "Kalliju".

(Lora gribēja zināt, vai tēvs ceļmalas krodziņos arī dejo: to bija grūti iztēloties viņa kroplās kājas dēļ. Kallista sacīja — nē, bet viņam patīkot noskatīties. Esmu sākusi to apšaubīt. Nekad nav sevišķi patīkami noskatīties, kā dejo citi, ja pats to nevari.)

Es jutu bijību pret Kallistu, jo viņa bija māksliniece, ar viņu apspriedās kā ar vīrieti, viņa arī staigāja platiem soļiem un spa­rīgi sarokojās kā vīrietis, un smēķēja cigaretes īsā, melnā iemutī, un zināja visu par Koko Šaneli. Ausu ļipiņās viņai bija caurumiņi, un ap rudajiem matiem (krāsotiem ar hennu, kā saprotu tagad) bija aptītas šalles. Viņa valkāja plandošus, talāriem līdzīgus tērpus spilgtos, virmojošos rakstos: šīs krāsas sauca par fuksiju sarkano, heliotropa violeto un safrāndzelteno. Viņa man stāstīja, ka šie modeļi esot no Parīzes, krievu baltgvardu emigrantu inspirēti. Viņa paskaidroja arī, kas tie tādi. Paskaidrojumi no viņas bira kā no pārpilnības raga.