Aklais slepkava

Tonakt es stundām ilgi gulēju nomodā, ieskāvusi sevi rokās, cieši apkampusi savus plecus. Pēdas man bija aukstas kā akmens, zobi klabēja. Es nespēju aizgaiņāt šo tēlu — Loru Luveto upes ledainajā, melnajā ūdenī —, viņas mati izpletušies kā dūmi virpuļvējā, slapjā seja sudrabaini viz, un cik nikni viņa bija manī paskatījusies, kad satvēru viņu aiz mēteļa. Cik grūti bija bijis viņu noturēt. Cik tuvu es biju tam, lai palaistu viņu vaļā.

Vijoles jaunkundze

Mēs ar Loru negājām skolā, toties mums tika sagādāta vesela rinda mājskolotāju, cits pēc cita, gan vīrieši, gan sievietes. Mums viņi nelikās nepieciešami, un mēs centāmies, cik spēka, lai laupītu viņiem drosmi. Mēs urbāmies viņos ar saviem gaišzilajiem skatie­niem vai izlikāmies par kurlām vai dumjām; mēs nekad neskatījā­mies viņiem acīs, mēs skatījāmies viņiem pierē. Nereti vajadzēja neticami ilgu laiku, lai tiktu no viņiem vaļā: parasti viņi pacieta no mums pietiekami daudz, jo dzīve bija viņus krietni iebiedējusi un viņiem bija vajadzīga alga. Mums nebija iebildumu pret viņiem kā pret cilvēkiem; mēs gluži vienkārši negribējām tādu apgrūti­nājumu kā skolotājs.

Ja mēs nebijām kopā ar šiem skolotājiem, tad mums vajadzēja palikt Aviljonā — vai nu mājā, vai tās tuvumā. Bet kurš gan spēja mūs tik stingri uzraudzīt? No skolotājiem bija viegli aizmukt, viņi nezināja mūsu slepenās takas, bet Rīnija nejaudāja uzraudzīt mūs katru mīļu brītiņu, kā pati bieži uzsvēra. Kad vien radās izde­vība, mēs aizzagāmies prom no Aviljonas un klaiņojām pa pilsētu par spīti Rīnijas pārliecībai, ka pasaulē mudžēt mudž noziedznieki un anarhisti, un ļauni austrumnieki ar opija pīpēm, tievām ūsām, kas atgādina savītas aukliņas, un gariem, smailiem nagiem, un narkomāni, un balto vergu tirgotāji, kuri to vien gaida, kad varēs mūs nolaupīt un pieprasīt izpirkuma naudu no tēva.

Vienam no Rīnijas daudzajiem brāļiem bija kaut kāds sakars ar lētiem žurnāliem, ar tām nevērtīgajām bulvārpreses burtnīciņām, ko var nopirkt bodītēs, un vēl sliktāko paveidu, ko pārdod tikai zem rokas. Ar ko tad viņš īsti nodarbojās? Ar izplatīšanu, kā to dēvēja Rīnija. Tagad man šķiet, viņš tos slepus ieveda valstī. Lai nu kā, pārpalikumus viņš dažreiz atdeva Rīnijai, un par spīti viņas pūlēm tos nobēdzināt mēs agrāk vai vēlāk tikām tiem klāt.

Dažos bija stāstīts par romantisku mīlu, un Rīnija tos kāri lasīja, turpretī mums no tiem nebija lielas jēgas. Mums — vai, pareizāk sakot, man, jo Lora tikai piebiedrojās, — labāk patika tie, kuros bija stāsti par citām zemēm vai pat citām planētām. Kosmosa kuģi no nākotnes, kurā sievietes valkā ļoti īsus spīdīga auduma svārkus un viss zaigo; asteroīdi, uz kuriem augi prot runāt un apkārt klīst briesmoņi ar milzīgām acīm un ilkņiem; senlaiku valstis, kur dzīvo lunkanas meitenes ar topāzu acīm un opāla ādu, ģērbušās marles biksēs un mazos metāla krūšturos, līdzīgos divām piltuvēm, kas savienotas ar važiņu. Varoņi skarbos tērpos, spārnotās ķiveres klātas ar dzelkšņiem.

Dumji, par tiem izteicās Rīnija. Kur pasaulē redzēts kaut kas tāds. Bet tieši tas man tajos patika.

Noziedznieki un balto vergu tirgotāji bija detektīvu žurnālos, kam vāki kā nosēti ar pistolēm un izmērcēti asinīs. Tajos lielacainas bagātību mantinieces mūždien tika iemidzinātas ar ēteri un sasietas ar veļas auklu — daudz garāku, nekā nepieciešams, — un ieslēgtas jahtu kajītēs vai pamestās baznīcu kriptās, vai piļu drēgnajos pagrabos. Mēs ar Loru ticējām, ka šādi vīrieši tiešām pastāv, taču pārāk nebaidījāmies no viņiem, jo zinājām, kas gaidāms. Viņiem būs lielas, tumšas automašīnas, viņi būs ģērbušies mēteļos un biezos cimdos, un melnās platmalēs, un mēs viņus uzreiz pamanīsim un varēsim aizbēgt.

Tomēr mēs tos nekad neieraudzījām. Vienīgie naidīgie spēki, ar kuriem mēs saskārāmies, bija fabrikas strādnieku bērni, mazākie, kuri vēl nezināja, ka mēs esam neaizskaramas. Viņi sekoja mums pa diviem vai trim, klusi un ziņkārīgi, vai arī apsaukājās; lāgiem viņi svieda mums ar akmeņiem, lai gan nekad netrāpīja. Vis­vieglāk mums varēja uzbrukt, kad mēs klīdām pa šauro taku Luveto krastā, kur slējās klints — no tās mums virsū varēja kaut ko uzmest —, vai pa nomaļām ieliņām, no kurām iemācījāmies vairīties.

Mēs staigājām pa Ēristrītu, pētīdamas skatlogus: vislabāk mums patika sīkpreču veikals. Citreiz mēs caur stiepļu režģa žogu lūrējām uz pamatskolu, paredzētu parastiem bērniem — strādnieku bēr­niem; tai bija izdedžu rotaļlaukums un augstas, kokgriezumiem rotātas durvis ar uzrakstiem Zēni un Meitenes. Starpbrīdī sākās

skaļa klaigāšana, un šie bērni neizskatījās tīri, sevišķi pēc tam, ja bija kāvušies vai nogrūsti gar zemi izdedžos. Mēs jutāmies patei­cīgas, ka mums nav jāiet šajā skolā. (Vai mēs tiešām jutāmies pateicīgas? Vai varbūt gluži otrādi — atstumtas? Varbūt abējādi.)