Aklais slepkava

Vijoles jaunkundze nopūtās. "Tas ir dzejolis, dārgā," viņa sa­cīja. "To uzrakstījis lords Tenisons, un viņš, manuprāt, zināja vislabāk. Dzejolis nemeklē iemeslus. Ir skaistums patiesība, patiesība skaistums — tas viss, ko zinām un kas jāzin pasaulē!"

Lora nikni paskatījās uz viņu un atsāka krāsot zīmējumu. Es pāršķīru lapu: jau biju pārlaidusi acis visam dzejolim un atklājusi, ka tajā vairāk nekas nenotiek.

Brāz, brāz, brāz,

Jūra, akmeņos bangas šķiest!

Kā es gribu, lai mana mute spēj izteikt

To domu, kas manī briest!

"Burvīgi, dārgā," teica Vijoles jaunkundze. Viņai ļoti patika bezgalīga mīla, tomēr tikpat labi viņai patika arī bezcerīga grūt­sirdība.

Bija kāda plāna grāmatiņa, iesieta šņaucam tabakas krāsas ādā, piederējusi vecaimātei Edīlijai: Edvards Ficdžeralds, Omara Haijāma Rubajas. (Edvards Ficdžeralds īstenībā nebija tās sacerējis un tomēr nodēvēts par autoru. Kā to varēja izskaidrot? Es nemaz nemē­ģināju.) Vijoles jaunkundze dažkārt lasīja priekšā no šīs grāmatas, lai parādītu man, kā jāskandē dzeja:

Ja dzeju krājumu es paņēmis, Vēl Vīnu, Maizi, Tevi — tad ir viss. Un ja Tu man šai tukšā klajā dziedi — Ai, Paradīzē vēršas tuksnesis!

Šo ai viņa izdvesa tā, it kā būtu dabūjusi spērienu pa krūtīm; un tieši tāpat arī vārdu Tu. Man šķita, ka te nu gan tiek celta milzu kņada parasta piknika dēļ, un prātoju, kas gan viņiem uz­likts uz tās maizes. "Dārgā, tas, protams, nebija īsts vīns," Vijoles jaunkundze teica. "Šeit ir runāts par svēto vakarēdienu."

Lai spārnots Eņģelis var atlidot Un, manu Liktens rakstu apturot, Liek bargam Rakstītājam rakstīt citu Vai arī to pavisam nosvītrot!

Kā, Mīla, mums ar Viņu sarunāt Lai tiekam mēs pie Lietu gaitas klāt? Vai nevaram to drumslās sist un pēcāk Pie mūsu siržu vēlmēm tuvināt?

"Cik patiesi," ar nopūtu teica Vijoles jaunkundze. Bet viņa jau nopūtās par visu. Viņa lieliski iederējās Aviljonā — tās noveco­jušā Viktorijas laiku krāšņumā, tās gaisotnē, kurā bija jaušama estētiska sairšana, aizgājusi pievilcība, gurda nožēla. Viņas pozas un pat izbalējušās kašmira jakas piestāvēja pie tapetēm.

Lora necik daudz nelasīja. Toties viņa kopēja attēlus vai ar saviem krāsu zīmuļiem izkrāsoja melnbaltās ilustrācijas biezās, gudrās grāmatās, kur bija stāstīts par ceļojumiem un vēsturi. (Vijoles jaunkundze to viņai atļāva, pieņemot, ka neviens cits to nepa­manīs.) Lorai bija savādi, taču ļoti noteikti priekšstati par to, kādas krāsas vajadzīgas: kokus viņa izkrāsoja zilus vai sarkanus, debesis — sārtas vai zaļas. Ja attēlā bija redzams kāds, kurš viņai nepatika, seju viņa izkrāsoja violetu vai tumši pelēku, lai izdzēstu vaibstus.

Viņai patika pārzīmēt piramīdas no grāmatas par Ēģipti; viņai patika izkrāsot ēģiptiešu elkus. Un arī asīriešu skulptūras ar spār­notu lauvu ķermeņiem un ērgļu vai cilvēku galvām. Tādas bija atrodamas grāmatā, ko sarakstījis sers Henrijs Leierds, kurš Nīnives drupās atradis šīs skulptūras un aizvedis tās uz Angliju; tur bija rakstīts, ka šajās skulptūrās attēloti eņģeļi, kas aprakstīti Ecekiēla grāmatā. Vijoles jaunkundzei šie attēli nelikās īpaši jauki — skulptūras izskatījās pagāniskas un arī asinskāras —, tomēr Lora palika nesatricināma. Dzirdēdama kritiskas piezīmes, viņa tikai nolīka vēl zemāk pār lapu un turpināja krāsot tik dedzīgi, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.

"Taisnu muguru, dārgā," Vijoles jaunkundze mēdza teikt. "Iz­tēlojies, ka tava mugura ir koks, kas aug pretim saulei." Taču tāda veida iztēles ainas Loru neinteresēja.

"Es negribu būt koks," viņa sacīja.

"Dārgā, labāk jau koks, nevis līkmugure," Vijoles jaunkundze nopūtās, "un par to tu beigās pārvērtīsies, ja nepievērsīsi uzmanību savai stājai."

Daudz laika Vijoles jaunkundze pavadīja, sēdēdama pie loga un lasīdama romantiskus romānus, paņemtus pilsētas bibliotēkā. Viņai patika arī šķirstīt manas vecāsmātes Edīlijas albumus, iesietus rakstainos ādas vākos; albumos bija rūpīgi ielīmēti smalki, reljefi ielūgumi, viesību ēdienkartes bija drukātas avīžu tipogrāfijā, un tām sekoja laikrakstu izgriezumi — labdarības tējas pēcpusdienas, iz­glītojošas lekcijas ar diapozitīvu demonstrējumiem — drosmīgie, pievilcīgie Parīzes, Grieķijas un pat Indijas apceļotāji, svēdenborgieši, fabiāņi, veģetārieši, daudzie un dažādie personības attīstības sludinātāji, lāgiem pat kaut kas patiesi neiedomājams — kāds misionārs, kurš, atgriezies no Āfrikas, Sahāras vai Jaungvinejas, ap­rakstīja, kā iedzimtie nodarbojas ar burvestībām vai paslēpj savas sievietes aiz smalki izstrādātām koka maskām, vai rotā savu senču galvaskausus ar sarkanu krāsu un kauri gliemežvākiem. Visas šīs dzeltējošās papīra liecības par to grezno, ambiciozo, rosīgo dzīvi, kurai Vijoles jaunkundze urbās cauri sprīdi pa sprīdim, it kā atcerēdamās to, smaidīdama liegā, pastarpinātā tīksmē.