Aklais slepkava

Viņai bija paciņa ar vizuļu zvaigznītēm zelta un sudraba krāsā, ar tām viņa atzīmēja mūsu veikumu. Lāgiem viņa aizveda mūs vākt lauku puķes, kuras mēs ievietojām starp divām dzēšpapīra lapām un virsū uzlikām kādu smagu grāmatu. Viņa mums iepa­tikās, lai gan mēs neraudājām, kad viņa brauca prom. Toties viņa raudāja — lēja īstas asaras bez kādas elegances, tāpat kā darīja visu citu.

Man apritēja trīspadsmit gadu. Es biju izaugusi arī tādā ziņā, kurā nebūt nebiju vainojama, tomēr tēvu tas šķita kaitinām tāpat kā tad, ja tur būtu vainojama es. Viņš sāka pievērst uzmanību manai stājai, valodai, vispārējai uzvedībai. Manām drānām bija jābūt vienkāršām un atturīgām — baltas blūzes un tumši ieloču svārki, un tumšas samta kleitas, kurās iet uz baznīcu. Drānas, kuras izskatījās pēc formastērpiem — pēc matrožu uzvalkiem, lai gan patiesībā tādas nebija. Maniem pleciem bija jābūt taisniem, nevis sagumušiem. Es nedrīkstēju sēdēt, kā pagadās, košļāt gu­miju, dīdīties un pļāpāt. Viņš pieprasīja tādas pašas īpašības kā armijā: kārtību, paklausību, klusumu un nekādu redzamu seksua­litātes pazīmju. Seksualitāte, lai gan par to nekad netika bilsts neviens vārds, bija jāiznīdē jau asnā. Viņš pārāk ilgi bija atstājis mani savā vaļā. Nu bija pienācis laiks saņemt mani grožos.

Sava daļa šo draudu skāra ari Loru, kaut gan viņa vēl nebija sasniegusi attiecīgo vecumu. (Kāds tad bija attiecīgais vecums? Pubertāte, tas man tagad ir skaidrs. Bet toreiz es jutos vienkārši apjukusi. Kādu noziegumu es biju izdarījusi? Kāpēc pret mani izturējās kā pret kādas dīvainas labošanas iestādes audzēkni?)

"Tu esi pārāk bargs pret tām knīpām," teica Kallista. "Viņas jau nav puikas."

"Diemžēl," attrauca tēvs.

Tieši pie Kallistas es devos tai dienā, kad atklāju, ka man pie­metusies šausmīga slimība, jo no kājstarpes sūcās asinis: nu man noteikti būs jāmirst! Kallista smējās. Un pēc tam paskaidroja. "Tas ir tikai tāds traucēklis," viņa teica. Un sacīja, lai es to dēvējot par "savu draugu" vai "ciemiņu". Rīnijas priekšstati vairāk atbilda prezbiteru ticībai. "Tas ir lāsts," viņa paziņoja. Un bezmaz piebilda, ka tas ir kārtējais dīvainais Dieva izdomājums, lai dzīve kļūtu vēl nepatīkamāka: tā nu tas esot, viņa teica. Bet par tām asinīm — vienkārši vajagot saplēst lupatiņas. (Viņa neteica asinis, viņa teica netīrība.) Viņa uzvārīja man tasi kumelīšu tējas, kas garšoja tā, kā ož iebojāti salāti; un iedeva karstu termoforu — pret sāpēm. Nepalīdzēja ne viens, ne otrs.

Lora ieraudzīja uz maniem palagiem asins traipu un sāka rau­dāt. Viņa nosprieda, ka es mirstu. Es nomiršot tāpat kā mamma, iepriekš nemaz nebrīdinājusi, tā viņa šņukstēdama sacīja. Man būšot mazs, pelēks bērniņš kā kaķēns, un pēc tam es nomiršot.

Es pateicu, lai viņa izbeidz gvelzt muļķības. Es teicu, ka šīm asinīm nav nekāda sakara ar bērniem. (Šim tematam Kallista nebija pieskārusies, acīmredzot uzskatīdama, ka pārāk liela tādas informācijas deva, sniegta vienā paņēmienā, var iedragāt manu psihi.)

"Reiz tāpat būs arī tev," es klāstīju Lorai. "Kad būsi manā vecumā. Tā ar meitenēm notiek."

Lora bija sašutusi. Viņa liedzās tam ticēt. Tāpat kā tik daudzē­jādā citā ziņā, viņa bija pārliecināta, ka būs izņēmums.

Tai laikā ir uzņemts kāds studijas portrets, kurā esam redzamas mēs ar Loru. Man mugurā ir obligātā tumša samta kleita, pēc stila piemērota mazākām meitenēm: man jau skaidri saredzams tas, ko agrāk dēvēja par krūšu izciļņiem. Lora sēd man blakus, ģērbta tieši tādā pašā kleitā. Mums abām ir baltas, pusgaras zeķītes, lakādas sandales; kājas piedienīgi sakrustotas pie potītēm, labā uz kreisās, kā mācīts. Esmu aplikusi roku Lorai ap vidu, taču negribīgi, it kā man būtu pavēlēts tā darīt. Savukārt Loras rokas ir saliktas klēpī. Gaišie mati mums abām pāršķirti ar celiņu vidū un stingri atglausti nost no sejas. Mēs abas smaidām tik bažīgi, kā mēdz smaidīt bērni, kuriem piekodināts būt rātniem un smaidīt, it kā abi šie jēdzieni apzīmētu vienu un to pašu: šo smaidu ir radījis nosodījuma drauds. Gan drauds, gan nosodījums nāktu no tēva. Mēs no tiem baidījāmies, taču nezinājām, kā no tiem izvairīties.

Ovidija Metamorfozes

Tēvs bija secinājis — un pilnīgi pareizi —, ka māsu izglī­tošana ir atstāta novārtā. Viņš gribēja, lai mēs apgūstam franču valodu, kā arī matemātiku un latīņu valodu — tie būtu uz­mundrinoši prāta vingrinājumi, kuri neitralizētu mūsu pārliecīgo sapņainību. Sasparoties liktu arī ģeogrāfija. Lai gan Vijoles jaunkundzes darba laikā tēvs tikpat kā nebija viņu ievērojis, tagad viņš paziņoja, ka nedz šādu mājskolotāju, nedz viņu novecojušo, jūtelīgo mācīšanas paņēmienu šeit vairs nebūšot. Viņš gribēja, lai mums tiek apcirptas mūsu cakainās, rišainās, mazliet drūmās maliņas, it kā mēs būtu salāti; atstāt vajadzēja tikai vienkāršo, veselīgo serdi. Viņš nespēja saprast, kāpēc mums patīk tas, kas mums patīk. Viņš gribēja, lai mēs kaut kādā veidā kļūstam līdzī­gas zēniem. Nu, ko tad varēja gribēt? Viņam jau nebija bijis māsu.