Aklais slepkava

Viņa priekšstatā par franču valodu ietilpa darbības vārdu pamat­formas un Fedra, kā arī paļaušanās uz ievērojamu rakstnieku kodo­līgajām atziņām. Si jeunesse savait, si vieillesse pouvait — Estjēns; C'est de quoi j'ai le plus de peur que la peur — Monteņs; Le coeur a ses raisons que la raison ne connait point — Paskāls; Uhistorie, cette vieille dame exaltee et menteuse — de Mopasāns. II ne faut pas toucher aux idoles: la dorure en reste aux mains — Flobērs. Dieu s'est fait homme; soit. Le diable s'est fait femme — Viktors Igo. Un tā tālāk.

Viņa priekšstatā par ģeogrāfiju ietilpa Eiropas galvaspilsētas. Viņa priekšstatā par latīņu valodu ietilpa Cēzars, kurš pakļauj gaiļus un šķērso Rubikonu, alea iacta est, un pēc tam fragmenti no Vergilija Eneīdas — viņam patika Didonas pašnāvība — vai no Ovidija Metamorfozēm, tās daļas, kur dievi pastrādāja nepatīkamas lietas ar dažādām jaunām sievietēm. Apraksti par to, kā Eiropu izvaro, liels, balts bullis vai Lēdu — gulbis, vai Danaju — zelta lietus: tie vismaz piesaistīšot mūsu uzmanību, viņš teica ar savu iro­nisko smaidu. Tur viņam bija taisnība. Pārmaiņas pēc viņš lika mums tulkot latīņu mīlas dzejoļus, visai ciniskus. Odi et amo — tādā garā. Viņam trakoti patika noskatīties, kā mēs cīnāmies ar dzejnieku nievīgajiem viedokļiem par tādām meitenēm, par kādām mums acīmredzot bija lemts kļūt.

"Rapio, rapere, rapui, raptum," skaitīja misters Ērskins. ""Sagrābt un aizvest." Angļu vārds rapture — aizgrābtība — ir cēlies no tās pašas saknes. Deklinējiet." Plīkš, noplaukšķēja lineāls.

Mēs mācījāmies. Mēs tiešām mācījāmies, lai atriebtos: misteram Ērskinam mēs negribējām sagādāt nekādus attaisnojumus. Neko viņš nevēlējās tik ļoti kā pazemot mūs līdz beidzamajam, — nu, šis prieks viņam būs liegts, ja vien iespējams. Labāk par visu mēs no viņa iemācījāmies blēdīties. Bija grūti viltot matemātikas uzdevumus, toties vēlās pēcpusdienās mēs pavadījām daudzas stun­das, špikodamas uzdotos Ovidija tulkojumus no dažām grāmatām vectēva bibliotēkā — vecus, izcilus Viktorijas laika tulkojumus sīkā drukā, ar sarežģītu leksiku. No šīm grāmatām mēs uzzinājām teikumu jēgu, pēc tam aizstājām vārdus ar citiem, vienkāršākiem un pievienojām dažas kļūdas, lai izskatītos, ka tulkojušas esam pašas. Tomēr, lai ko mēs darītu, misters Ērskins sašvīkāja mūsu tulkojumus ar savu sarkano zīmuli un uz malām sarakstīja niknas piezīmes. Latīņu valodu mēs diez cik labi neapguvām, toties daudz uzzinājām par viltošanu. Mēs iemācījāmies arī panākt, lai seja izskatās neizteiksmīga un stīva, gluži kā iestērķelēta. Labāk bija nereaģēt uz misteru Ērskinu nekādā redzamā veidā, it sevišķi ne satrūkstoties.

Kādu laiku Lora modri klausījās misterā Ērskinā, taču fiziskas sāpes — tas ir, viņas pašas fiziskās sāpes — diez kā nespēja Loru iespaidot. Viņas uzmanība aizklīda neceļos pat tad, ja viņš skaļi kliedza. Viņa diapazons bija tik ierobežots. Lora skatījās uz tapetēm — ar rožu pumpuru un lenšu rakstu — vai laukā pa logu. Viņa attīstīja spēju vienā acumirklī pārceļot — vienbrīd viņa koncentrējās uz tevi, bet nākamajā brīdī jau atradās kur citur. Vai, pareizāk, citur atradies tu: viņa bija likusi tev nozust, kā pavicinādama neredzamu burvju nūjiņu; it kā izgaisis patiešām būtu tu pats.

Misters Ērskins nevarēja ciest, ka viņu atraida šādā veidā. Viņš pasāka Loru purināt — lai dabūtu viņu pie sajēgas, kā pats iz­teicās. Tu neesi nekāda Apburtā princesei viņš kliedza. Dažreiz viņš grūda Loru pret sienu vai kratīja, satvēris ar rokām ap kaklu. Kad viņš purināja Loru, viņa aizvēra acis un kļuva ļengana, kas uz­kurināja misteru Ērskinu vēl trakāk. Sākumā es lūkoju iejaukties, bet no tā nebija nekāda labuma. Es vienkārši tiku pagrūsta malā ar vienu viņa tvīdainās, smakojošās rokas vēzienu.

"Nekaitini viņu," es teicu Lorai.

"Tas nav svarīgi, vai es viņu kaitinu vai ne," Lora sacīja. "Turklāt viņš nemaz neskaišas. Viņš tikai grib iebāzt roku man blūzē."

"Nekad neesmu redzējusi, ka viņš tā darītu," es iebildu. "Kāpēc lai viņš tā darītu?"

"Viņš tā dara, kad tu neskaties," Lora paskaidroja. "Vai man zem brunčiem. Viņam patīk biksītes." To viņa pateica tik mierīgi, ka es nospriedu — viņa noteikti ir to izdomājusi vai pārpratuši. Pārpratuši mistera Ērskina rokas, to nolūkus. Tas, ko viņa aprak­stīja, bija tik neticami. Man nešķita, ka pieaudzis vīrietis varētu tā rīkoties vai ka viņu tas vispār varētu interesēt, jo vai tad Lora nebija tikai maza meitenīte?

"Vai nepateiksim Rīnijai?" es stomīgi ieminējos.

"Viņa var man nenoticēt," Lora atbildēja. "Tu taču netici."