Aklais slepkava

Šodien es devos uz Telšu laukumu. Es devos gan, bet, kad tiku pusceļā, garām ar auto brauca Maira un piedāvājās mani aizvest, un man kauns atzīties, ka es šo piedāvājumu pieņēmu: biju aizel­susies un jau aptvērusi, ka ejams pārāk tālu. Maira gribēja zināt, kurp es dodos un kādēļ, — aitu ganes instinktu viņa laikam būs mantojusi no Rīnijas. Es viņai pateicu, kurp; attiecībā uz nolūku es sacīju, ka gribu vēlreiz redzēt to vietu, veco laiku dēj. Pārāk bīstami, viņa teica: nekad nevar zināt, kas tur ložņā pa krūmiem. Viņa lika man nosolīties, ka sēdēšu uz parka soliņa, klajā vietā, un gaidīšu viņu. Viņa teica, ka pēc pusstundas atbraukšot man pakaļ.

Arvien vairāk un vairāk es jūtos kā vēstule — iemesta šeit, savākta tur. Tiesa — vēstule, kas nav adresēta nevienam.

Telšu laukumā nav nekā daudz, ko redzēt. Tā ir zemes josla starp ceļu un Zogsas upi — kāds akrs vai divi —, apaugusi ar kokiem un plušķainiem brikšņiem, pavasaros pilna ar odiem no dumbrainajām lāmām zemes strēles viduci. Turp medībās dodas gārņi; dažreiz var dzirdēt to aizsmakušos saucienus, it kā kāds ar nūju skrāpētu raupju skārdu. Lāgiem apkārt blandās daži putnu vērotāji, allaž sērīgi, itin kā meklētu kaut ko pazaudētu.

Ēnās sudrabaini pazib cigarešu paciņas, mētājas bālie, saplakušie lietotu kondomu gumi un papīra mutautiņu četrstūri, lietū sairuši mežģīnēs. Suņi un kaķi iezīmē savu teritoriju, koku pavēnī ielavās kāri pārīši, lai gan to ir mazāk nekā senāk, — tagad ir tik daudz citu iespēju. Vasarā zem biezākajiem krūmiem gul dzērāji, un pus­audži dažreiz iet tur uzsmēķēt un iešņaukt to, ko nu viņi smēķē un šņauc. Tur var uziet sveču galus, piededzinātas karotes un reizumis kādu aizsviestu šļirci. To visu es dzirdu no Mairas, kura domā, ka tas esot kauns un negods. Viņa zina, kam paredzēti sveču gali un karotes: tie ir narkomānu piederumi. Kā rādās, ne­tikums ir visur. Et in Arcadia ego.

Pirms gadiem desmit vai divdesmit tika mēģināts savest šo apvidu kārtībā. Tur tika uzstādīta zīme — Pulkveža Pārkmena parks, kas izklausījās muļķīgi, — un novietoti trīs rupji tēsti pik­nika galdi un plastmasas atkritumu konteiners, un divas porta­tīvās tualetes kabīnes, apgalvojot, ka tas viss domāts pilsētas viesu ērtībām, lai gan tie labprātāk tempa savu alu un izmētāja atkri­tumus kādā citā vietā ar labāku skatu uz upi. Tad daži uz šaudīšanos nadzīgi puiši izmantoja uzrakstu, lai vingrinātos šaut mērķī, galdus un tualetes aizvāca provinces pārvalde — tam bija kaut kāds sakars ar budžetu —, un atkritumu konteiners ne reizi netika iztukšots, toties to bieži izlaupīja jenoti; tāpēc tika aizvākts arī tas, un tagad šī vieta atgūst agrāko izskatu.

Par Telšu laukumu to sauc tāpēc, ka šeit reiz tika rīkotas reliģiskās nometnes ar lielām teltīm, kādās mēdz rādīt cirku, un ar dedzīgiem, importētiem sludinātājiem. Tajos laikos šī vieta bija labāk kopta vai vismaz pamatīgāk nobradāta. Mazi, ceļojoši gadatirgi uzstādīja te savas būdas un rīkoja izjādes, un piesēja savus ponijus un ēzelīšus, uz šejieni vijās svētku gājieni, lai izjuktu un sadalītos piknikos. Šī bija vieta, kur sapulcēties jebkura veida brīvdabas sarīkojumos.

Šeit mēdza rīkot arī Ceisa un Dēlu Darba svētku svinības. Tas bija formālais nosaukums, bet ļaudis to dēvēja vienkārši par pogu fabrikas pikniku. Tas vienmēr notika sestdienā pirms ofici­ālās Darba svētku pirmdienas ar nopietnām runām, maršējošiem orķestriem un paštaisītiem karogiem. Šeit bija baloni un karuselis, un nekaitīgas, muļķīgas spēles — skriešanās maisos, olu nešana karotēs, stafetes sacīkstes, kur nūjiņas vietā tika izmantots burkāns. Dziedāja bārddziņu kvarteti — un ne pārāk slikti; skautu taurē­tāji nopūta kādu meldiņu vai divus; bērnu grupiņas dejoja skotu kalniešu dančus un īru stepu uz paaugstinātas koka platformas, līdzīgas boksa ringam, par mūziku gādāja uzvelkamais gramofons. Notika Visskaistāk ģērbtā sunīša konkurss un arī zīdaiņu skaistum­konkurss. Cienastā bija kukurūzas vālītes, kartupeļu salāti, hotdogi. Dāmu Palīgspēki rīkoja kūku izpārdošanu kādam labdarīgam mērķim, piedāvājot pīrāgus, cepumus un tortes, un burciņas ar ievārījumu, pikanto mērci un marinējumiem, uz katras burciņas bija etiķete ar vārdu: Rodas gardums, Pērles plūmju kompots.

Notika vispārēja plosīšanās — īsts jampadracis. Pār leti ne­tika pasniegts nekas stiprāks par limonādi, bet vīri ņēma līdzi blašķes, un, iestājoties krēslai, varēja gadīties pa kādam ķīviņam, aiz kokiem varbūt atskanēja klaigas un neganti smiekli, kam sekoja šļakstināšanās gar krastu, kad kāds vīrietis vai jauns puisis bija iemests ūdenī ar visām drēbēm vai varbūt bez biksēm. Zogsa te bija pietiekami sekla, tāpēc nenoslīka gandrīz neviens. Kad sa­tumsa, sākās uguņošana. Šī piknika ziedu laikos — vai vismaz tajā posmā, kuru es atceros kā ziedu laikus, — notika arī tautiska dejošana pa četriem pāriem vijoļu pavadījumā. Taču tajā gadā, kuru atceros tagad, proti, 1934. gadā, ar šāda veida pārmērīgu jautrošanos bija cauri.