Aklais slepkava

Man bija apnicis paturēt Loru acīs, turklāt viņa to nemaz ne­novērtēja. Man bija apnicis atbildēt par viņas misēkļiem, par viņas nespēju izpildīt prasības. Man bija apnicis būt par viņu atbildīgai, un punkts. Es gribēju braukt uz Eiropu vai uz Ņujorku, vai pat uz Monreālu — iet uz naktsklubiem, uz saviesīgiem vakariem, uz visām tām aizraujošajām vietām, kas bija pieminētas Rīnijas smalko aprindu žurnālos, — taču es biju vajadzīga mājās. Vajadzīga mājās, vajadzīga mājās — tas skanēja kā spriedums par mūža ieslodzī­jumu. Vēl ļaunāk — kā dziesma pie kapa. Es biju iestrēgusi Taikonderogā, lepnajā bastionā, kura simboli bija neizturami banālās pogas un siltās apakšbikses par pazeminātu cenu taupīgiem pircē­jiem. Es te grimšu kā purvā, nekas nekad man neatgadīsies, un beigās es pārvērtīšos par tādu pašu vecmeitu kā Vijoles jaun­kundze, nožēlotu un izsmietu. Sirds dziļumos es baidījos tieši no tā. Es gribēju atrasties kaut kur citur, bet neredzēju veidu, kā turp nokļūt. Lāgiem pieķēru sevi ceram, ka mani nolaupīs balto vergu tirgotāji, kaut arī tiem nemaz neticēju. Tā vismaz būtu kāda pārmaiņa.

Virs kūku galda bija sauljums, un preces no mušām sargāja trauku dvieļi vai sviestpapīra loksnes. Rīnijas artava šai izpārdošanai bija pīrāgi, un tas nu nebija tāds ēdiens, kurš viņai jebkad būtu padevies īpaši meistarīgi. Viņas pīrāgiem bija līmjains, neizcepies pildījums, garoza blīva, bet elastīga, gluži kā bēškrāsas brūnaļģes vai lielas, sīkstas sēnes. Labākos laikos šos pīrāgus pirka itin labi — tie tika uzskatīti par rituāla priekšmetiem, nevis par ēdamlietām kā tādām —, taču šodien to pārdošana neritēja necik raiti. Naudas krājums bija trūcīgs, un apmaiņā pret to ļaudis gribēja iegūt kaut ko tādu, ko tiešām varētu apēst.

Es stāvēju aiz galda, un Rīnija klusinātā balsī atstāstīja man jau­nākās ziņas. Kaut gan saule vēl augstu, četri vīri jau esot iesviesti upē — un nebūt ne pa jokam. Izcēlušies strīdi, kam sakars ar politiku, Rīnija teica; tikušas paceltas balsis. Pie upes ne tikai izspēlēti parastie rupjie joki, bet sākušies arī kautiņi. Elvuds Marijs esot pat notriekts gar zemi. Viņš bija galvenais redaktors nedēļas avīzei, ko mantojis no divām avīžu Mariju paaudzēm: lie­lāko daļu teksta sarakstīja pats un arī fotografēja savam laikrakstam. Par laimi, viņš nebija iekritis ūdenī, tad būtu pagalam viņa foto­kamera, kas, lai arī lietota, bija maksājusi krietnu žūksni, kā bija zināms Rīnijai. Marijam asiņoja deguns, un viņš sēdēja zem koka ar limonādes glāzi rokā, divas sievietes rosījās viņam apkārt ar samitrinātiem mutautiņiem; šeit stāvēdama, es varēju viņu saskatīt.

Vai tas kautiņš bijis politisks? To Rīnija nezināja, taču ļaudīm neesot paticis, ka Marijs noklausās, ko viņi runā. Turīgos laikos Elvuds Marijs tika uzskatīts par muļķi un varbūt arī par to, ko Rīnija dēvēja par mīksto, — nu jā, viņš nebija precējies, un viņa gados tas noteikti kaut ko nozīmēja, — tomēr pieklājības robežās viņš tika paciests un pat novērtēts, ja vien sabiedrības notikumu hronikā uzskaitīja visus vārdus un uzvārdus, uzrakstītus bez kļūdām. Taču tagad nebija turīgi laiki, un Elvuds Marijs bija ziņkārīgāks, nekā pašam nāktu par labu. Neviens tak negrib, lai par viņu liek avīzē katru sīkumu, teica Rīnija. To nevēlētos neviens, kurš ir pie pilna prāta.

Es pamanīju tēvu, kurš savā' greizajā gaitā staigāja starp strād­niekiem. Strupi, kā paradis, viņš pamāja ar galvu te vienam, te otram; šķita, ka šai mājienā galva viņam pavirzās atpakaļ, nevis uz priekšu. Melnais acs apsējs grozījās šurpu turpu; pa gabalu tas izskatījās kā caurums galvā. Ūsas izliecās virs mutes kā tumšs, sāniski pagriezts ziloņa ilknis, kurš šad un tad savilkās tādā vaib­stā, ko viņš pats droši vien uzskatīja par smaidu. Rokas viņš bija paslēpis kabatās.

Viņam līdzās soļoja jaunāks vīrietis, augumā mazliet garāks par tēvu, taču atšķirībā no tēva viņam nebija ne burzījumu, ne asu stūru. Prātā nāca vārds spodrs. Galvā viņam bija akurāta panama, mugurā linu uzvalks, kurš bija tik svaigs un tīrs, ka šķita izstaro­jam gaismu. Bija skaidrs kā diena, ka viņš nav no šīs pilsētas.

"Kas tas par vīrieti tēvam blakus?" es jautāju Rīnijai.

Rīnija nemanāmi uzmeta viņiem acis, tad īsi iesmējās. "Tas ir misters Karaliski Klasiskais, kā dzīvs. Tam nu gan pietiek nekaunības!"

"Tā jau es domāju, ka tas ir viņš," es teicu.